Pasaules Valdnieks

Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.

Kristietim šis teikums ir pats par sevi saprotams. Arī reliģiski noskaņoti cilvēki, šķiet, to viegli pieņems. Pat arī ja viņi apšauba daudz ko citu Svētajos Rakstos, tomēr tie piekrīt vismaz 1. Mozus grāmatas pirmajam pantam.

Patiesībā ir bēdīgi, ka šī patiesība ir kļuvusi tik pašsaprotama. Cīņā pret ticības patiesībām tā ir ļoti iedarbīga metode – padarīt tās par pašsaprotamām. Līdz ar to šīs patiesības tiek nobīdītas malā no grandiozās skatuves, kur sastopas lielie pasaules uzskati, un nonāk kaut kur pie fona dekorācijām. – Lai jau tās tur stāv kā lieki krāmi, mirušas un neinteresantas. Ar laiku tās noput un apbružājas un tām vairs netiek pievērsta nekāda uzmanība. Cilvēks ik dienas tām vienkārši paiet garām, un tās vairs neizraisa ne kripatiņas nemiera vai pārdomu.

Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Vai mums nevajadzētu mirkli apstāties pie šīm pašsaprotamajām patiesībām un iedziļināties to nozīmē? Tāpēc mūsu ceļojumu, iepazīstot Bībeles pamatdomas, vislabāk būtu sākt, pamatīgi pārdomājot 1. Mozus grāmatas pirmo pantu.

Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Viņš radīja – no nekā. No nebūtības nakts Viņš izsauca laukā debesis un zemi Sava visvarenā vārda spēkā. Viss pieder Viņam, pasaules Valdniekam.

Tas vēl joprojām ir pašsaprotami. Bet pārdomāsim dziļāk. Debesis un zemi uztur Viņa varenais vārds..

Viņš valda jau no paša iesākuma cauri gadu simtiem un tūkstošiem ar Savu visvareno zizli. Viņš patur vērā visas pasaules vēstures norises, un tās caurvij Viņa domas un griba.

Mans prāts nespēj to visu aptvert, jo esmu bezpalīdzīgi ierobežots laikā un telpā. Es neko tā īsti nespēju pieņemt, iekams neesmu to aptvēris trīs dimensiju ietvaros un klasificējis kādā noteiktā vēstures posmā. Mēģinādams saprast pasauli ar zinātnes palīdzību, es visur atklāju to, ko mēdz saukt par cēloni un sekām. Jo vairāk es iedziļinos šais likumsakarībās, jo vairāk viss atklājas kā pilnīga un noslēgta sistēma. Un tomēr Dievs, visas pasaules Radītājs un Kungs, ikvienā šīs sistēmas posmā ir klātesošs kā suverēns Valdnieks.

Arī dabaszinātnes atklājumi, iespējams, palīdzēs manai saprašanai. Tie māca, ka pasaule, kuru varu redzēt tikai trīs dimensijās, patiesībā ir citādi veidota. Pirmkārt, tai ir vēl ceturtā dimensija – laiks. Mans dabiskais vērotāja skats to nespēj ieraudzīt. Tas ir pāri manai saprašanai, ka laiks ir īpašība, kas raksturo lietas – gluži kā augstums un platums. Es taču ar acīm redzu, ka katrai telpai ir savs augstums, garums un platums. Bet tagad, pamatojoties uz ticamiem argumentiem, zinātne apgalvo, ka laiks ir ceturtā dimensija, kas ieskauj visas esošās lietas un ietekmē visus mērus un novērojumus, un šī dimensija ir vienmēr jāņem vērā, lai gūtu precīzus pētījumu rezultātus. Gluži tāpat mans ierobežotais prāts var censties iztēloties, kā dievišķā visvarenība, šī garīgā dimensija, caurauž visu esamību, kuru manas acis redz un rokas jūt. Mehāniski instrumenti šo dimensiju neaizsniedz un neuztver, taču vienlaikus tā ir visur klātesoša un tā ir jāņem vērā, lai iegūtu pilnīgus rezultātus.