Stipriem jānes un jāpanes

Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājī­bas, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. (Rom.15:1)

Mēs nelabprāt panesam citu cilvēku trūkumus – katrs vēlētos, lai otrs būtu pilnīgs. Visi domā un runā tikai viens par otru, katrs cenšas izvairīties no citiem, lai varētu dzīvot mierā un izvairīties no nepatikas. Viens otrs veikli tiek vaļā no sava tuvākā un atstumj to, bet vēlāk atrunājas, sacīdams, ka darījis to taisnības mīlestības dēļ, negribēdams atrasties ļaunu ļaužu vidū, bet būt kopā tikai ar dievbijīgiem un labiem cilvēkiem – tādiem, kāds ir viņš pats.

Šis posts valda galvenokārt to cilvēku vidū, kas iedomājas esam pārāki par citiem, kas dzīvo krietnu dzīvi un domā, ka ir saņēmuši vairāk žēlastības nekā citi. Tie lielās un plātās; kas nespēj tiem līdzināties, tam jāpazūd – to viņi tiesā un nonicina, gribēdami paši vien būt labi.