Par atgriešanos

Atgriešanās vienlaikus ir ļoti vienkārša un ļoti grūta. Tā ir tik vienkārša, ka to var izteikt ar vārdiem: tici Jēzum un tu esi izglābts. Bet tajā pašā laikā ticība Jēzum ir tik grūta, ka neviens cilvēks uz to nav spējīgs, kā vien tad, ja Dieva Gars nāk un paveic brīnumu.

Tas viss, ko mēs parasti runājam par atgriešanos: par Dieva Gara aicinājumu, par Dieva vārda lietošanu, lūgšanām un cīņu pret grēku, par Dieva Gara apgaismību par saviem grēkiem un grēcīgo samaitātību, par brīvību no sirds neticības un paštaisnības, – tas viss apraksta vienīgi to, ko Dieva Gars mēdz paveikt cilvēka sirdī, pirms Viņš iededz cilvēka sirdī īstu ticību Pestītājam. Neviens lai nedomā, ka tie ir tādi kā labie darbi, ar kuriem var nopelnīt Dieva labvēlību.

Dievam nav augstākas vēlēšanās kā piedot mums visas lietas. Tādēļ Viņš visu ir darījis atkarīgu no Jēzus un aicina mūs ticēt Viņam. Bet, tā kā mēs esam tik ļoti grēka samaitāti, ka pat paši nespējam ticēt, Dievs parāda mums Savu labvēlību, radīdams mūsos ticību. Tas ir Viņa labais darbs, par ko domājam, runājot par atgriešanos. Nevajadzētu iedomāties, ka atgriešanās ir virkne jaunu nosacījumu pestīšanai, ko Dievs ir licis blakus ticībai Jēzum. Nevajadzētu arī padarīt tos par šķēršļiem pestīšanas ceļā.

Taču mums ir jāuzklausa visi tie padomi un norādījumi, kad tiekam pamudināti uz Dieva vārda klausīšanos un lasīšanu, uz lūgšanām un Svētā Vakarēdiena apmeklēšanu, uz lielāku centību dzīvot pēc Dieva baušļiem un uztvert grēku nopietni.

Mums nevajadzētu arī censties izkalkulēt, kurā pestīšanas ceļa stadijā mēs esam. Nevajadzētu pārlieku aizrauties ar savu sajūtu pārbaudi. Nevajadzētu censties pašam panākt dziļākas grēka izjūtas vai prieka un miera pārdzīvojumus. Tas viss ir jāatstāj Dieva rokās. Ja cilvēks kārtīgi un pietiekami lieto Dieva vārdu, kas paveiks Viņa labo darbu nabaga dvēselē, tad cilvēkam ir pamats pārliecībai, ka tas atrodas uz dzīvības ceļa. Tad arī nav jājautā, vai drīkst ticēt grēku piedošanai. Jo tad cilvēks, cik vien spēdams, ar pateicību vienmēr pieņem šo Evaņģēlija iepriecinājumu.

Īstena dievbijība nav vienas vai otras izjūtas, vieni vai otri pārdzīvojumi, vienas vai otras pārmaiņas, bet gan visu lietu likšana Dieva rokās un paļāvība uz Viņa darbiem. Cilvēks to visu dara, uzticīgi ieņemdams savu vietu draudzē, baznīcas solā, pie Svētā Vakarēdiena galda, sava aicinājuma darbos un savā lūgšanu kambarī. Nevienam citam kā vienīgi Dievam ar Savu vareno roku ir jāvada tava atgriešanās gan tad, kad tā notiek pirmoreiz, gan arī vēlāk, kad dienu no dienas ir jāatgriežas.