Svētais Gars un cilvēki

No senām dienām, par kurām mēs lasām Svētajos Rakstos, Vecajā Derībā, mēs redzam, ka Dievs daudzkārt ir gribējis cilvēkiem dāvāt Savu Garu, lai cilvēki būtu Dieva bērni, lai viņi būtu tādi, kas spēj Dieva tuvumā pastāvēt, pēc Dieva žēlastības un patiesības dzīvot. Un tomēr mēs arī esam redzējuši cik neiespējama ir bijusi šī lieta.

Mēs lasām Vecajā Derībā, ka tad, kad ir notikuši kādi īpaši notikumi, kur Dieva nams vai vēl arī agrāk derības telts, ir tikusi celta, kur Dievs ir apsolījis Savu klātbūtni, un to, ka Viņš mājos arī Savas tautas vidū, šajā namā, ka tad, kad ļaudis ir tikuši sapulcināti uz svinīgu dievkalpojumu, kur priesteri ir apvilkuši krāšņus tērpus un ļaudis itin kā arī no visas sirds ar gavilēm ir pienes savus upurus. Un kad nāk tā Kunga Gars Viņa namā, neviens nevar šajā namā būt. Tā Kunga nams pildās ar dūmiem, un neviens tur nevar atrasties. Visiem jāiet laukā no Tā Kunga klātbūtnes, bēgot un nevarot Viņa priekšā pastāvēt.

Bija kaut kam jānotiek. Un mēs zinām, ka, laikiem piepildoties, Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, liktu zem bauslības, lai tos, kas bauslībai pakļauti arī izpirktu no bauslības un darītu par Dieva bērniem, lai pievestu viņus Dievam, lai tie varētu saņemt arī Dieva Garu. Pēc Savas ciešanas, pēc nāves un augšāmcelšanās Kungs saviem mācekļiem daudzkārt bija atklājies un tos uzrunādams mācījis par daudz un dažādām debesu valstības lietām, bet pāri pār visām citām, no kurām daudzas pat netiek īpaši pieminētas, tiek pieminēts Tēva apsolījums, Svētais Gars, Aizstāvis, Mierinātājs, Tas, kurš vadīs mācekļus visā patiesībā, kas viņu sirdis izmainīs un pārvērtīs par īstām Dieva bērnu sirdīm.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]