Dieva taisnība, ko iegūst pasaule

Ko nozīmē taisnība? Taisnība taču prasa, lai ikviens izpilda savu pienākumu, negrēko un piepilda visus baušļus tā, ka tur nepietrūktu neviena. Un Kristus saka, ka šādu taisnību pasaule iegūs ar Viņa aiziešanu pie Tēva, jā, vienīgi ar Viņa aiziešanu! Žēlsirdīgais Dievs! Kāds žēlastības pilns glābšanas nodoms!

Te mēs nojaušam sava mīļā Kunga Kristus prātu, kad tajā pašā vakarā Viņš sacīja: “Un viņu labā. Es pats svētījos nāvē..” (Jņ.17:19). Tā ir ļoti nopietna patiesība, ka Kristus ir otrais Ādams (Rom. 5): kā mēs ar viena cilvēka nepaklausību visi esam kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību mēs topam taisni. Mēs nekad to nedrīkstam aizmirst un pazaudēt no redzesloka, ka Kristus ir nodots, lai stāvētu mūsu vietā — visu kritušo un pazudušo cilvēku vietā, lai ikvienu cilvēku pilnīgi ietvertu Viņā un ikviens izturētu pārbaudi Viņā, gluži kā mēs visi esam iekļauti pirmajā Ādamā un viņā visi esam krituši grēkā.

Jo visi cilvēki ir piepildījuši Bauslību Kristū, Viņā tapuši paklausīgi, svēti, šķīsti, Viņā cietuši, miruši un augšāmcēlušies, saskaņā ar apustuļa vārdiem: “..tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši” (2.Kor.5:15), jo, ja viens ir bijis pakļauts Bauslībai un to piepildījis visu vietā, tad visi to ir piepildījuši Viņā; ja viens ir stājies Dieva vaiga priekšā par visiem, tad Viņā mēs visi stāvam Dieva vaiga priekšā.

Īsi sakot, Kristus mums ir dāvināts līdz ar visu, kas Viņš bijis, ko darījis un ko virs zemes cietis kā mūsu Vidutājs un otrais Ādams, kas mūsu vietā ir pastāvējis Bauslības un Tēva priekšā, izturējis pārbaudi mūsu vārdā, un to visu, ko mums būtu vajadzējis darīt un ciest, Viņš darījis un cietis mūsu vietā. Tā. Viņš par mums ir izpildījis visus pienākumus, it kā mēs paši tos būtu izpildījuši. Jā, tāda ir visa Evaņģēlija dziļākā būtība un mūsu augstās un svētās glābšanas noslēpums. Tas atspīd no mūsu Kunga Jēzus Kristus dārgajiem vārdiem: “Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva” un “Es viņu dēl svētījos nāvē”.

Kad mēs uz brīdi pie šiem vārdiem apstājamies un tos pārdomājam kā paša Kristus mutes runātus vārdus, tad mēs varam priecāties, gavilēt un pateikties Viņam, vienlaikus nožēlojot savu atbaidošo neticības tumsu, kas neļauj mums saglabāt šo augsto un dievišķo prieku. Tiklīdz mēs aizmirstamies un grēks no jauna sāk rosīties mūsos, tā mēs tūdaļ no sava redzesloka pazaudējam lielo un mūžīgo žēlastību, ka Dievs Savu Dēlu jau ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu par Dieva taisnību – Viņā, tas ir, Kristū jeb otrajā Ādamā, kas mūsu glābšanas dēļ ir svētījies nāvē.

Tieši tas, ka mēs nemitīgi aizmirstam Dieva lielās un brīnišķās miera domas un aizvien krītam neticībā un paštaisnības centienos, Svētajam Garam arvien ir jātiesā mūsos, lai mēs atkal un atkal atgrieztos pie svētā Evaņģēlija un Svētais Gars mums vienmēr atgādinātu šo dievišķo un mūžīgo žēlastību, mūs no jauna pārliecinātu un mierinātu, kā arī atjaunotu mūsu vārgo ticību.