Ar Dieva zizli rokā

Tad Mozus sacīja uz Jozuu: “Izraugi mums vīrus un izej cīņā pret Amaleku; rīt es nostāšos kalna galā un Dieva zizlis būs manā rokā.” [2.Moz.17:9]

Mozus bija pieredzējis, kā Tas Kungs lika lietā Savu zizli. “Kas tev rokā?” – Tas Kungs vaicāja Mozum, kad viņš negribēja iet pie faraona lūgt Israēla tautas atbrīvošanu. Mozus rokā bija zizlis, un ar šo zizli Tas Kungs veica brīnumu – tas pārvērtās par čūsku [2.Moz.4:2].

Kopš tā laika tas bija “Dieva zizlis”. Kad Mozus gāja runāt ar faraonu, viņš vienmēr ņēma rokā “Dieva zizli” [2.Moz.4:20]. Kad vien Mozum bija jāsastopas ar kādiem šķēršļiem, viņš nekad neaizmirsa to ņemt sev līdzi.

Šīsdienas Rakstu vietā lasām, ka Israēla tautai bija jākaro pret amalekiešiem, un bija pamats domāt, ka kauja būs smaga, tāpēc Mozus ņēma rokā Dieva zizli. Šajā zizlī viņš redzēja ļoti konkrētu un tveramu Dieva varas un uzticības apliecinājumu. Dievs spēj darīt brīnumus, sniedzot nepieciešamo atbalstu un mierinājumu. Dāvids kļuva līksms, kad kādā kritiskā dzīves brīdī viņa rokās nonāca Goliāta zobens. Toreiz viņš sacīja: “Cita tāda nav, kas būtu tam līdzināms!” [1.Sam.21:9].

Diemžēl ļoti daudzi ir atstājuši novārtā Bībeli, ko viņi tik bieži redzēja savu vecvecāku rokās. Arī daudz un cītīgi lietota Bībele ir Dieva uzticības apliecinājums. Iesvētību Bībele, kas ir gauži nolietota, pilna ar atzīmēm un pat grūti izlasāma, var kļūt man par ļoti dārgu piemiņu. Tā man ir ķīla un apliecinājums, ka Tas Kungs, kas mani ir aicinājis, pabeigs manī Savu darbu līdz Jēzus Kristus dienai [Fil.1:6].

Un vēl… Protams, ka Dieva vīrs Mozus nelika savu cerību uz pašu zizli. Tālāk 2. Mozus grāmatas 17. nodaļā mēs lasām par lūgšanā uz Dievu paceltām rokām. Ticīgie bīstamā situācijā pacēla rokas un vērsās pie paša Dieva, lai Viņa uzticībā gūtu patvērumu.

Arī mēs varam priecāties, kad esam atraduši senu Bībeli, kas ir vērtīga piemiņas zīme. Taču ar to nepietiek, jo arī mums pašiem čakli un rūpīgi ir jālasa vecvecāku Bībele vai katras dienas lasījumu grāmata, kas apcer Svētos Rakstus. Arī mums pašiem ir jāvēršas pie Dieva, kas ir vienīgais mūsu sirds patvērums.