Vakara pasaciņa ar morāli
“Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis; un nu man nav miera, man trūkst elpas, un es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.” (Īj.3:25-26)
Vai tu jau zini stāstu par Ījabu? Tad nu aizver savas actiņas un klausies vakara pasaciņu, mīļo draudziņ! …reiz sensenos laikos dzīvoja kāds bagāts vīrs, kam netrūka nenieka…
Viss, ko viņš darīja tam izdevās labi. Viņš bija vesels un bagāts un arī viņa ģimene dzīvoja pārticībā. Un viņš pats bija tik labs un pareizs, ka pa reizei pat iztrūkās. Viņš baidījās, ka tik Dievs viņam visu to labumu atkal neatņem. Un tamdēļ bagātais vīrs ikdienas vērsās pie Dieva savās lūgšanās.
Viņš lūdza ne vien par sevi, bet aizlūdza arī par saviem dēliem, par kuriem īsti nebija pārliecības, ka izdevies viņus izaudzināt tikumā. Un viņš lūdza par savām skaistajām meitām, kurām labpatika uzdzīvot un priecāties viesībās līdz ar saviem brāļiem. Un viņš lūdza arī par savu sievu, kas kā rādās bija vienkārša dzīves baudītāja, bez īstas izpratnes par lietu būtību.
Viņam, kā jau kārtīgam Dieva izredzētās tautas pilsonim, bija arī draugi par ko lūgt. Tie visi bija gandrīz tik pat pārtikuši un ticībā spēcīgi vīri kā Ījabs. Un Dievs viņus līdz šim nekad nebija pievīlis savos solījumos svētīt.
Tā jau Dievs dara: – Viņš svētī taisnos un pārmāca netaisnos; un Dievs apžēlojas par tiem, kas pēc žēlastības prasa…
Bet kāda gan žēlastība būtu nepieciešama tādam, kam viss jau ir?
Un tieši tā ir tā nianse, kas teju teju būtu paslīdējusi šim svētajam bagātniekam garām… ja nebūtu bijis to brīnumu debesīs; to zīmju uz zemes un piedzīvojumu un pārdzīvojumu un svētības taj’ Ījāba dzīvē. Cilvēks taču ir vājš, nabadzīgs, akls un grēcīgs, bet Dievs svēts, visuredzošs, varens un spēcīgs.
…un pēc mirkļa mēs redzam, kā ex-bagātnieks (pilnīgi satriekts, bet ne pazudis) sēž pīšļos polemizē par Dieva taisnīgumu. Ījābs no sabiedrības izstumts, apsmiets un nicināts, kasa savas vātis ar to, kas viņam vēl atlicies no sākotnējās bagātības – vienu sasista poda lausku. Viņš ir spītīgs un dusmīgs uz Dievu par viņam izrādīto netaisnību …un viņam taču ir taisnība (žēl, ka tikai cilvēciskā taisnība) …taisnība līdz mirklim, kamēr viņš apjēdz Dieva taisnību.
Un te ir tā otrā nianse, ko nedrīkst atstāt neievērotu visā šajā stāstā: …t.i., ka sātans sabojā vai iznīcina visu, kam vien tiek klāt. Un velns ir tas gars, kas tīko ieņemt Dieva vietu. Un ka patiesībā uz to veco čūsku un paša grēku nāktos brēkt un saukt tos pie atbildības par nodarīto kaitējumu.
Un morāle šim stāstam ir tāda, ka mēs sātana darbību nevaram kontrolēt.
Un mācīties no tā varam, ka par sātana esamību aizmirst nedrīkstam.
Un vienīgais mierinājums ir atrodams iekš tā, ka tavu dvēseli (ja tā ir Kristū) velns nevar nozagt. Nevar, ja tu to kā nevērtīgu neiemaini pret kaut ko “vērtīgāku” (nu, piemēram, pret kaut kādu sviestu), lai perspektīvā to smērētu savu nesapratīgo klausītāju ausīs, izmantotu tirdzniecībai vai ziestu uz “sausās” dienišķās maizes).
Un vienīgais ko mēs varam darīt ir pateicība Dievam par visu, ko Viņš mums dod. Pateicība par dvēseli no kuras dzīvība raisās, pateicība par miesu, kurā dvēsele mīt un pateicība par dienišķo maizi, ko Dievs dod mūsu miesas uzturēšanai.
Ieskaties