Nodalīšanās baznīcā

Nodalīšanās ir ne vien ārēji pretrunā ar to, kas baznīca ir pēc savas būtības kā Kristus miesa, tā vēl vairāk ir iekšēja neiespējamība: “Vai tad Kristus ir dalīts?” (1.Kor.1:13). Un tomēr tā pieder pie baznīcas veidola izpaudumiem visos laikos, un tā acīmredzot nav tikai ārēja sabrukuma zīme, bet gan pauž iekšēju nepieciešamību: “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie” (1.Kor.11:19).

Nodalīšanās neiespējamība parādās, raugoties uz Kristus krusta nāvi par pasaules grēku un uz Kristus darba iemantošanu kristībā. Tādēļ apustulis jautā: “Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārdu?” (1.Kor.1:13). Nodalīšanās Korintas draudzē izpaužas tādējādi, ka ļaudis atsaucas uz dažādiem cilvēku vārdiem, kā Pāvils, Apolls, Kēfa un – kā uz vārdu, kas likts līdzās citiem arī uz Kristu (1.Kor.1:12; 3:4). Šeit atkal sastopamies ar faktu, ka netiek nodalīts Kristus Vārds un darbs no kristiešu vārdiem un darbiem.

Nodalīšanās fakts un tās nepieciešamība turpretī parādās pie Kunga mielasta, un tas izpaužas galda sadraudzes atšķirībās vai arī tās izbeigšanā (Gal.2:12), tātad tieši tur, kur lieta grozās ap sadraudzību ar Dievu un draudzē kur tā sagrauta un tai jātop dziedētai ar grēku piedošanu.

Tad viegli var gadīties, ka nodalīšanās draudzē un ar to saistītās blakus parādības tiek vērtētas no morāles skatpunktiem, lai tās sašutumā noraidītu – ciktāl tās neattiecas uz mums pašiem. Taču ne 1.vēstulē korintiešiem, kas sniedz bagātīgu materiālu ieskatam draudzes iekšējos konfliktos, ne arī pārējā Jaunajā Derībā vienotība neparādās kā pašmērķis, un konkrētajās vietās par nodalīšanos un nošķiršanos runāts nepārprotami skaidri un pat asi.

Vienprātība un vienotība acīmredzot nav kristīgās draudzes ārēja pazīme, tā nav arī kāds tāls mērķis, kas aizsniedzams ar neatlaidīgiem pūliņiem. To visā skaidrībā parāda tieši tie Jēzus vārdi, kas rosinājuši daudzus vienošanās centienus kristietībā: “..lai visi būtu viens .. lai pasaule ticētu..” (Jņ.17:21). Ja neņem vērā teksta kopsakaru, tad rodas secinājums, ka kristiešu vienība un vienotība ir nepieciešams nosacījums tam, “lai pasaule ticētu”.

Bet tie ir vārdi no Jēzus Augstā Priestera lūgšanas, ar kuru Viņš, Dieva Dēls, Tēva priekšā iestājas par savējiem. Būtiskā un nesaraujamā Tēva un Dēla sadraudzība nav vienīgi paraugs, tā ir arī pamatojums kristiešu vienotībai: “..itin kā Tu, Tēvs manī un es Tevī, lai arī viņi mūsos būtu viens”. Bet patiesības vārds ir svētdarīšanas līdzeklis: “Svētī tos patiesībā – tavi vārdi ir patiesība” (Jņ.17:17). Vārds rada ticību un dibina sadraudzību ar Tēvu un Dēlu un kristiešu starpā.

Tādējādi ticība nav ar kristīgu rīcību aizsniegta piepildījuma nosacījums, bet gan saņemšanas veids kā saņemt to, ko dara Dievs savā vārdā, uzklausot Dieva Dēla lūgšanu. Vārds, ticība un Kristus ir saistībā, kas veido reālo sadraudzību ar Dievu. Vienotība izriet no Tēva un Dēla sadraudzības, kurā tiek uzņemti ticīgie. Un pasaules ticību, ko Dēls lūdz Tēvam, ir ticība uz Jēzu Kristu, Dieva Dēlu: “Lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis” (Jņ.17:21).

Tādējādi cilvēku vienotība nav mērķis, ko aizsniedz, tiecoties pēc tā, bet gan Kristus dibinātā un atklātā sadraudzība ar Dievu. Tikai Svēto Rakstu Dieva vārdā tas ir ieraugāms un tikai no tā mēs viņu saņemam.

Cilvēku sadzīvei pastāv vēl daudzi citi vērtību un mērķu priekšstati konfliktu novēršanai un labas saprašanās radīšanai. Pastāv slavējamas cilvēku nostādnes un likumos fiksēti noteikumi cilvēku sadzīves izveidei, bet ja tos nav noteicis Dieva vārds un ja tie neizriet no kristīgās draudzes būtības, tad notiek atteikšanās no tā, kas veido un nes baznīcas vienotību. Garīgā pamatojuma nezināšana vai ignorēšana ved vai nu pie bezpalīdzīgas bezdarbības vai akla radikālisma.