105. Kas mums, septītā baušļa ietvaros, ir īpaši jāpatur prātā?


Dievs runā caur savu Svēto Garu

Vēstures gaitā velns ticīgo sirdīs nemitīgi ir sējis maldu mācības sēklu par to, kā darbojas Svētais Gars. Tā izraisījusi daudzas herētiskas kustības sākot ar montānismu 156.gada līdz pat modernajam neopentakostālismam mūsdienās.

Viena no galvenajām velna izmantotajām pievilšanām ir aplamais apgalvojums, ka Gars uz mums runā ārpus un neatkarīgi no Dieva vārda – Bībeles. Velns varētu likt mums ticēt, ka Debesu Tēvs mūs uzrunā caur Bībeli, bet Svētais Gars ar mums sazinās caur mūsu domām, sajūtām, nojausmām utt. Uzmanīgi izlasiet šos jautājumus un atbildes, lai labāk saprastu, kā velns cenšas jūs pievilt.

VAI IR NEPAREIZI DOMĀT, KA DIEVS MŪS UZRUNĀ CAUR SAJŪTĀM, NOJAUSMĀM VAI KĀ TAMLĪDZĪGI?

Jā!

KĀPĒC?

Tāpēc, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir viens un tas pats Dievs [5.Moz.6:4] un tie nav atdalāmi. Tie runā vienā balsī caur vienu un to pašu Dieva vārdu. Svētais Gars jums vēlas pavēstīt tikai un vienīgi to, ko Tēvs ir mācījis caur Dēlu [Jņ.14:26; Ebr.1:1-2], un to mēs varam atrast vienīgi Bībelē!

VAI TAS NOZĪMĒ, KA PATIESA KRISTĪGA TICĪBA NEKĀDI NAV SAISTĪTA AR JŪTĀM VAI EMOCIJĀM?

Dieva varenais vārds ļoti bieži izraisa mūsos emocijas. Mēs varam just gan sāpes un nožēlu par saviem grēkiem gan arī prieku par Viņa vārdā pasludināto piedošanu. Tomēr var būt arī tā, ka mēs atzīstam un izsūdzam grēkus neizplūstot asarās. Emocijas ir pārejošas, bet Svētā gara balss, kas mūs uzrunā caur Dieva vārdu, paliek nemainīga [4.Moz.23:19; Ebr.7:21]. Turklāt Dieva piedošana, žēlastība un mūžīgā dzīvība nav atkarīgas no jūsu emocionālā dvēseles stāvokļa. Jūsu pestīšana ir pamatota Dieva nemainīgajā vārdā un apsolījumā, tādējādi jūsu mantojumam ir jābūt “neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam”. Tas ir “uzglabāts debesīs” nevis jūsu nepastāvīgo emociju pilnajā sirdī [1.Pēt.1:4].

Emocijas patiesam kristietim nevis atklāj Dieva vārdu, bet gan rodas Dieva vārda uzklausīšanas rezultātā. Evaņģēlists Lūka vēsta, ka eņģeļa pasludinātais Dieva vārds Marijai, ka viņa būs Jēzus māte, sākumā viņu samulsināja. Bet jau pēc brīža viņa steidza izstāstīt šo labo vēsti Elizabetei [Lk.1:39-40]. Nav šaubu, ka dzirdētais Dieva vārds izraisīja Marijā spēcīgas emocijas. Bībelē ir vēl daudz citu piemēru tam, ka dzirdētais Dieva vārds izraisa spēcīgas emocijas.

KĀPĒC DIEVS SVĒTAIS GARS NERUNĀ UZ MUMS CAUR MŪSU EMOCIJĀM, DOMĀM VAI NOJAUSMĀM? KĀPĒC VIŅŠ IR SEVI SAISTĪJIS TIKAI UN VIENĪGI AR DIEVA VĀRDU?

Mūsu emocijas mainās ik brīdi. Mums jāatzīst, ka mūsu emocijas bieži vien ir visai pretrunīgas. Tāpēc Dievs mūs neuzrunā caur mūsu svārstīgajām emocijām, bet gan savā vārdā, kurš ir uzticams, pastāvīgs un nekad nav pretrunīgs [Mal.3:6; Jer.4:28; Ebr.7:21].

Emocijas, sajūtas un nojausmas katram Dieva bērnam ir savas. Ja mēs paļautos uz to, ka šīs mainīgās izjūtas mūsos ir Dieva balss, tad ikviens varētu pasludināt kādu Dieva atklāsmi, un tās izrādītos pilnīgi pretējas. Bet Dievs nav pretrunīgs attiecībās ar saviem bērniem!

Nepaļaujieties uz savām svārstīgajām sajūtām un emocijām kā uz “Dieva balsi” jūsos, bet uzticieties nemainīgajam Dieva vārdam. Svētais Gars, kurš ir viens Dievs līdz ar Tēvu un Dēlu, runā uz jums vienīgi caur nemainīgo Dieva vārdu.

PIEMĒRS NO VĒSTURES

Vislielākais konflikts šajā sakarā izraisījās pirms 500 gadiem, kad Mārtiņš Luters strikti nostājās pret tiem, kuri apgalvoja, ka iespējama tieša atklāsme no Svētā Gara neatkarīgi no Dieva vārda. Tā kā Luters bija pārtulkojis Bībeli, viņš zināja, ko Dieva vārds par to saka. Luters rakstīja:

“Dievam ir labpaticis nedot Garu bez Vārda, bet gan caur Vārdu.. Protams, Viņš to varētu [dot Svēto Garu] arī ārpus Dieva vārda, bet viņš to nav gribējis. Un kas gan esam mēs, lai prašņātu pēc dievišķās gribas iemesliem? Mums pietiek ar to, ka Dievs tā ir gribējis.” [What Luther Says #2050]

Vēlāk sprediķī par 1.Tim.1:3-11 Luters saka:

“Mums nemitīgi jāskaidro, jāsludina, jāuzklausa un jāmāca Dieva vārds, kamēr nāk Svētais Gars. Nav cita ceļa kā sasniegt vēlamo rezultātu. Nosēsties kaktā, blenzt uz debesīm un gaidīt uz Viņa atnākšanu ir absolūts stulbums. Dieva vārds ir vienīgais tilts un ceļš pa ko svētais gars nāk pie jums.” [What Luther Says #2052]



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

18 atsauces par “Dievs runā caur savu Svēto Garu”

  1. moritz:


    tolkovo…

  2. grecinieks:


    Šajā uzskatā es Dr. Mārtiņam un viņa sekotājiem nevaru piekrist. Ja Svētais Gars uz mums runā tikai caur Rakstiem, kas tādā gadījumā ir mūsu sirdsapziņa?

  3. Roberto:


    draugs grecinieks,

    es domāju, ka sirdsapziņa = sirdsapziņa

    vai Tev šķiet, ka sirdsapziņa = Svētais Gars?
    vai Tev šķiet, ka sirdsapziņa = Dieva vārds?

    un starpcitu, piemēram, draugs moritz nemaz nav Dr.Mārtiņa sekotājs

  4. gviclo:


    mēs i Kristus sekotāj.

  5. grecinieks:


    Sirdsapziņa ir Dieva balss mūsos, vai tad ne?

  6. grecinieks:


    gviclo: Nu tad var teikt, ka jūs sekojat Kristum tādā veidā, kā to ieteica Dr. Mārtiņš (piemēram, interpretējot Rakstus tā, kā to darīja viņš).

  7. Roberto:


    draugs grecinieks,

    es tā saprotu Tu skati: ka sirdsapziņa = Dieva vārds

    kas gan cita varētu būt Dieva balss, kā Dieva vārds?

    saki lūdzu, no kurienes Tu ņem šīs idejas? vai no tās “baznīcas tradīcijas”?

  8. grecinieks:


    Nē, šoreiz ideja smelta no kristīgās mācības programmas pamatskolām: 1. pusgada sasniedzamais rezultāts – “izprot, ka sirdsapziņa ir Dieva balss cilvēkā, kas brīdina no ļaunā un skubina darīt labo.” :))
    http://www.isec.gov.lv/pedagogiem/program/pamskol/prog.shtml?krist1_3

  9. grecinieks:


    Aha, tagad tas beidzot noticis.

  10. Roberto:


    linki vienmēr “iet caur” filtru

  11. grecinieks:


    Ja jau tiešām ir tā, ka cilvēka sirdsapziņai ir nozīme tikai tad, ja tā tiek stingri pakļauta Rakstiem, tad ko gan pārmest farizejiem, kuri Jāņa evaņģēlijā gribēja nomētāt grēcinieci ar akmeņiem? Viņiem vajadzēja nevis nokaunēties un pamest notikuma vietu, bet gan uz Jēzus provokāciju skaidri atbildēt: “Mēs gan visi esam grēkojuši, tomēr mums vienalga jāmet akmeņi uz šo sievieti, jo to pavēl Raksti. Arī tad, ja mūsu sirdsapziņa teic, ka nav labi kādu notiesāt, ja pats neesi labāks, tad tomēr tā jāapspiež un jāpilda uzrakstītais, jo tas ir Dieva Vārds.” Vai ne tā? Jeb vai Vecās Derības laikos sirdsapziņai bija cita loma?

  12. Ingars:


    greecinieks, sirdsapziņa ir Dieva ielikta bauslība cilvēkā un tikai bauslība, nekas vairāk. BET tā kā cilvēks ir grēcīgs, tad arī sirdsapziņa cilvēkam ir samaitāta. Vienam tā ir jūtīgāka, citam nejūtīgāka, vienam precīzāka, citam neprecīzāka, bet visiem tā sniedz nepilnīgu informāciju par to kas ir Dieva griba, jo sirdsapziņu samaitājis grēks

  13. Ingars:


    bet man ir viens jautājums citā sakarā. Esmu izlasījis visu šo dzīvības vārds izdevumu par Svēto Garu, bet palika vien neskaidrība.

    Kādā vietā bij rakstīts, ka Dievs nekad neatklājas savādāk kā vien caur rakstītu vārdu, bet tajā rakstītajā vārdā atrodam, ka Dievs ir atklājies nepastarpināti, turklāt ļoti daudz reižu un dažādos veidos.

    Vai šeit ir pretruna?

    Kā Mozus, Ābrahāms, Īzāks, Pāvils…un daudzi citi varēja zināt ka tas ir Dievs, Kurš viņus aicina?

  14. grecinieks:


    Ingars: nu to jau es nepavisam nenoliedzu, ka sirdsapziņa ir grēka skarta – tā ir kā sabojājies raidītājs, Dieva balss tajā skan, bet ar traucējumiem. Taču tas nenozīmē, ka cilvēks Dieva balsi vairs nedzirdētu vispār, pat cilvēki ar akmenscietām sirdīm to kādā brīdī dzird. Cits jautājums, vai viņi tai klausa. Par Pāvilu man bija sagatavots līdzīgs jautājums Tavējam, paldies, ka to uzdevi.

  15. zibens:


    Svētais Gars caur Rakstiem runā to, ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis. “Gars cels Mani godā”, saka Kristus. Bet sirdsapziņa par Kristu nezina neko! Tāda ir Lutera doma, kā saprotu. Protams, ka Gars runā arī par grēku, un tā ir bauslības balss, sirdsapziņas balss utt. Tai nozīmē, protams, Gars runā caur sirdsapziņu .. kaut vāji un nepilnīgi, un tomēr runā. Tai ziņā Luters piekristu grēciniekam :)

  16. zibens:


    bieži Bībelē sacīts tā: “Šis ir Tā Kunga vārds, kas nāca pār Jeremiju, un Tas Kungs sacīja tā..” (Jer. 7:1) tā ir frāze, kas reizi no reizes atkārtojas Rakstos. Tas bija atklāsmes vārds, kas nāca pie praviešiem ar dievišķu pavēli un nepieciešamību, tas nāca un bija saskaņā ar iepriekš pasludināto un pierakstīto, tas bija Gars, kas bija saskaņā ar Garu, kas viņiem bija pazīstams no Rakstiem.
    Domāju, ka tāpēc viņi varēja zināt un būt pārliecināti, ka tas ir no Dieva. Bet ir arī skaidrs, ka Dievs praviešiem lika runāt un darīt iepriekš nebijušas un negaidītas lietas, piemēram: “Kad Tas Kungs sāka runāt ar Hozejas muti, Viņš viņam sacīja: “Ej un ņem sev netikli sievu līdz ar netiklībā dzimušiem bērniem, jo zeme arvien vairāk atkrīt no Tā Kunga un kļūst netikla.”

  17. moritz:


    robi
    “un starpcitu, piemēram, draugs moritz nemaz nav Dr.Mārtiņa sekotājs”
    ***
    uz dievatzinju dr.maartinjam un vinja sekotaajiem gan nav monopola… ;)

  18. moritz:


    zibens
    kas bijis – bijis… tagad citi laiki, uz kuriem attiecaas “ka juus nepacelieties paari tam, kas rakstīts”



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.