Cilvēku izdomāts dievs

Bet, kad faraons redzēja, ka lietus un pērkoni, un krusa mitējas, viņš grēkoja atkal un nocietināja savu sirdi, viņš un viņa kalpi. Un faraona sirds palika cieta, un viņš neatlaida Israēla bērnus, kā jau Tas Kungs bija runājis caur Mozu. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ej pie faraona, jo Es esmu nocietinājis viņa sirdi un viņa kalpu sirdis… ” (2.Moz.9:34-10:1a)

Vai parunāsim par Dieva taisnību? Teiksim tā: Kamdēļ Dievs var darīt visu kas vien Viņam ienāk prātā?
Kāpēc Dievs var atļauties vienus izredzēt pestīšanai, bet otriem nocietināt sirdis un atstāt pazudināšanai?
Vai Dievs vienkārši nav kā liels bērns, kas spēlējas ar tādiem no zemes taisītiem dzīviem cilvēciņiem?
Vai Dievs, lai Viņam būtu interesantāk izdara, ka vieni ir labie, otri – sliktie un tie savā starpā cīnās katrs par savu taisnību?
Vai Dievs ir tas gudrais, kas pieslienas to pusē, kuriem pēc cīņas izskatās, ka vairāk šances uzvarēt?

Jā, tieši tā varētu rīkoties cilvēku izdomāts dievs, jo tāds nelietis ietilpinātu sevī visas cilvēciskās īpašības vispārākajā pakāpē. Tas būtu cilvēka visatļautības, pilnīguma kalngals. Bet, ja papētīsim, tad tāds dievs patiesībā arī eksistē tad atklāsies – tas ir sātans.
Vai šim gaismas eņģelim nav sava vara še uz zemes? Vai tas nepiedāvā savu varu zemes arī cilvēkam, kas, tam paklausot, aizvien pieaug savā varenībā un visatļautībā? Vai …ak vai; ak, vai, …ka tik to varētu paturēt mūžīgi…

Kamdēļ mums jāmirst? Vai tas ir taisnīgi? Vai Dievs ir taisnīgs?

Redz, kad mums uzmācas nāves draudi …ak vai cik tad mēs kļūstam Dievbijīgi! …bet cik ilgi? …- līdz draudi ir garām? …Un pēc tam? …vai atkal pie bezbēdīgās dzīves?
Klau, – Jāgrābj ko vien var!!! ….Bet kuriem šajā dzīvē vairāk iespēju; kam vēl lepnāk varētu klāties kā faraonam? Vai gan tādam varētu kā trūkt? Jau laicīgā dzīvē tas tiek godināts par dievu (vai vismaz dieva vietnieku) zemes virsū! Tiešām, kas gan tādiem varētu trūkt? …ja nu vienīgi nemirstība…

Runājot par Dieva taisnību. Vai tie nebija skaidri nosacījumi? 1.Moz.2:16b: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.”

Vai cilvēka visatļautība nenoveda to pie citas, labākas “taisnības (cerīgās varbūtības)”, kas iestiprināta sātana pareģojumā: “Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.”

Vai tā nav taisnīgi, kā Dievs Tas Kungs sacīja (1.Moz.3:22): “Redzi, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams labu un ļaunu! Bet, ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nedzīvo mūžīgi!” ?… Jā – tas nozīmē, ka laicīgā nāve mums ir kā kalpone nolikta; kā robežšķirtne, lai cilvēks apdomātu savu ceļu, un nevis kā nesaprazdams sekotu velnam līdzi mūžīgajā pazušanā, un pilns drošības un atbildīgs par savu rīcību, kas patiesībā izpaužas kā pilnīga bezatbildīga, paļautos uz …”GAN JAU”.

….un ir Svētīgi, kas caur svēto Kristību mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā (Atkl.22:14).