Uzmanību: muļķi un neprašas!

Noklausies šo e-publikāciju

“Tu, nesapraša! Ko tu sēj, tas netop dzīvs, ja tas netop miris. ..Bet Dievs tam dod miesu kādu gribēdams.” [1.Kor.15:36, 38]

Tas ir tā, it kā apustulis pūlētos sacīt: tu, muļķi! Vai augšāmcelšanos tu uzskati par absurdu un neiespējamu, kad ik dienas mazākā mērogā tu vēro to savu acu priekšā? Tu redzi, kā Dievs izaudzē augļus no sausiem graudiem, kas, iemesti zemē, aiziet bojā un ceļas augšā jaunās, dzīvās un daudz brīnišķīgākās formās. Kaut ar savām acīm tu redzi, kā Dievs ar augšāmcelšanos pagodina niecīgus labības graudus, tomēr tu nespēj noticēt, ka Dievs var augšāmcelt arī mūsu mirušās un sabrukušās miesas.

Ik pavasari tu pats ar savām acīm vēro augšāmcelšanos. Rudenī izžuvusi sēkla iekrīt pavisam sausā zemē, kur tā guļ, it kā būtu izmesta laukā un pakļauta iznīkšanai. Ziemā tā salst zem biezās sniega un ledus segas, un pār šiem plašajiem kapiem traucas aukstās ziemas vētras. Garās ziemas mēnešu un tumšo nakšu laikā sēkla tev šķiet zudusi.

Bet kas notiek? Nāk ilgi gaidītais pavasaris. Atkal uzspīd saule ar saviem spožajiem stariem, un Radītājs ar Savu siltumu izkausē ziemas segu un mirušajiem liek celties. Tūkstošiem jaunu, dzīvu, veselu, zaļu stiebru izspraucas no zemes un atdod zemniekam izmesto sēklu ar daudzkāršu pieaugumu.

Šādas lietas Dievs ir licis tieši mūsu acu priekšā, un neviens vairs nebrīnās par to, ko mēs pieredzam ik gadu. Patiešām, ja mēs jau kopš dzimšanas nebūtu pieraduši redzēt šīs mirušās, sausās, izmestās sēklas atdzimstam pēc ziemas no jauna, tad mums tas katrā ziņā liktos kas ļoti neparasts un neticams. Tomēr gadalaiku cikliskais raksturs dabā mums neļauj novērtēt, cik tas viss ir brīnumaini.

Mēs tikai sakām: “Tas aug,” un neiedziļināmies, ka augšana ir Radītāja darbs un ka visa pasaule ar visu savu zinātni nespēj radīt pat vienu zāles stiebriņu. Jaunas ražas dīgšana no zemes ir radīšana, kuras sākums ir labības graudā, kas lemts iznīkšanai zemē. Tāpat ir ar mirušo augšāmcelšanos. Visa pasaule nespēj atkārtot neko tamlīdzīgu, jo tas ir paša Radītāja visvarenais darbs.

Bet, ja Radītājs mums atklāj, ka to pašu Viņš vēlas darīt ar mūsu miesām, proti, ļaut tās apglabāt zemē un pakļaut iznīcībai, lai kādu dienu augšāmceltu, kad atnāks varenās mūžības vasara un pie mums atgriezīsies Taisnības Saule ar Saviem dziedinošajiem stariem [Mal.4:2]. Ja visvarenais Dievs mums saka, ka vēlas celt augšā mūsu mirušās miesas, kāpēc mēs to uzskatām par absurdu un neiespējamu? Vai mēs neesam pelnījuši uzrunu “tu, muļķis un nepraša”?

Apdomā vēlreiz: mēs vērojam niecīgu kviešu un miežu graudu augšāmcelšanos. Un tomēr mēs domājam, ka brīnišķi radītais lielais, dārgais un vērtīgais grauds – mūsu ķermenis, ko pats Dieva Dēls tik ļoti pagodinājis, pieņemdams cilvēka ķermeni, netiks pagodināts ar augšāmcelšanos tāpat kā kvieši un mieži! Kāpēc? Tikai un vienīgi tāpēc, ka mūsu nabaga prāts nesaprot, vai tiešām ir iespējams, ka Visvarenais spēj darīt visu, ko solījis. Vai neesam pelnījuši, ka mūs sauc par muļķiem?

Te slēpjas īstā un izcilā muļķība, ka mēs neapstājamies un nepārdomājam, ka te ir runa par jaunu, varenu visspēcīgā Dieva radīšanas darbu. Kā apustulis piebilst: “Dievs tam dod miesu kādu gribēdams” – Dievs, nevis tu, cilvēk, un nevis pats grauds, bet Dievs, Radītājs, kas no nekā reiz radījis visu pasauli un planētas. Tu, nepraša!

Par Viņu apustulis runā, sacīdams: “Dievs tam dod miesu kādu gribēdams.” Tas atkarīgs vienīgi no Viņa labvēlības. Kas visvarenajam Radītājam var būt vieglāk, kā darīt to, ko Viņš vēlas? Bet redzi, kā esam kļuvuši par neprašām, nicinot Dievu, Viņa varu un Viņa vārdu! Mēs to nenojaušam, līdz garīgās lietās esam kļuvuši tik akli, ka mums tiek atņemtas pat pašas primitīvākās domas par Dievu, kādas piemīt pat pagāniem, aplūkojot radību. Tāpēc mēs brīnāmies, ko Dievs spēj darīt Savā visvarenībā. Mums jābūt modriem, lai pār mums nenāk apcietināšana.

Dievs ir svēts un varens. Un to, kas nevēlas pazemoties zem Viņa patiesības un varenības, Viņš padarīs aklu. Dievs “gudros apkaunotus piespiež pazust un viņu zināšanas parāda muļķību esam” [Jes.44:25]. “Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi” [Rom.1:22], īsti muļķi, kas noliedz to, ko ar savām acīm spēj redzēt, proti, ka Dievs viegli paveic visu, ko vēlas.