Kristīga teologa bibliskais uzskats

Sakarā ar mūsdienu teologu vidū valdošo uzskatu un tendenču daudzveidību, ikvienam kristīgam teologam, pirms viņš sāk iepazīstināt lasītājus ar savām dogmatiskajām izstrādnēm, ir skaidri un nepārprotami jāpaskaidro, kādi ir viņa uzskati.

Mūsdienu modernistikie teologi uzskata, ka patiesība ir jānosaka ar cilvēciskā saprāta palīdzību, zinātnisko pētījumu gaismā. Tādēļ teoloģiskie liberāļi neatzīst Svētos Rakstus par ticības avotu un normu, bet uzskata, ka šo seno kristīgās mācības standartu ir aizstājuši saprāta un filozofijas standarti, kurus ir noteikuši viņi paši. Šajā uzskatā viņi pamato savas dogmatiskās izstrādnes un, tā kā šis uzskats ir nebiblisks un nekristīgs, visa viņu teoloģija ir racionālistiska, naturālistiska un diametrāli pretēja Dieva vārdam.

Romas katoļu teologi uzskata, ka patiesība ir jānosaka, izmantojot gan Svētos Rakstus, gan arī Baznīcas “nekļūdīgo” tradīciju, kura izteikta pāvesta lēmumos un spriedumos. Tādējādi viņi, līdztekus Svētajiem Rakstiem (kuriem viņi nepamatoti pievieno arī apokrifu grāmatas), par ticības avotu un normu uzskata arī kaut ko tādu, kas ir svešs un pat pretējs Svētajiem Rakstiem un piedēvē tam tādu pašu autoritāti, kāda piemīt Dieva vārdam. Šis maldīgais uzskats apliecina pāvestiskās teoloģijas antikristīgo dabu, jo arī tā atrodas tiešā opozīcijā Svētajiem Rakstiem.

Mūsdienu racionālistisko protestantu teologu uzskats ir, ka, lai arī Svētie Raksti patiešām ir “atklāto patiesību dievišķi cilvēcisks pieraksts”, kurā ir ietverta tās mācības, kurām kristietim ir jātic, lai viņš tiktu pestīts, šīs pestījošās patiesības var noteikt, nevis izmantojot pašu Rakstu autoritatīvos izteikumus, bet gan kristieša “ticības apziņu”, jeb “atdzimušo un zinātnisko saprātu”, jeb teologa “kristīgo pieredzi”. Pēc viņu domām, galējās analīzes norma, kura nosaka to, kas ir dievišķā patiesība un kas nav, ir nevis objektīvie Bībeles apgalvojumi, bet gan “dogmatizējošā subjekta sanktificētā [svētdarītā] pašapziņa”. Tādēļ mūsdienu racionālistiskā teoloģija ir novirzīšanās no Svētajiem Rakstiem uz tādu ticības avotu un normu, ko ir noteicis pats cilvēks. Šī novirzīšanās mēdz būt lielāka vai mazāka, taču pēc savas dabas allaž ir tāda pati. Pamatā tā ir nebibliska un balstās samaitātās miesas neticībā. Tādēļ arī mūsdienu teologu racionālistu uzskati būtu jānoraida kā nekristīgi un tādi, kas ir pretrunā Svētajiem Rakstiem.

Šī dogmatiskā izstrādne pamatojas uzskatā, ka Svētie Raksti ir vienīgai kristīgās ticības un dzīves avots un norma, tā vienīgā iemesla dēļ, ka Bībele ir dievišķi iedvesmots Dieva vārds, kurš ir pilnīgi nemaldīgs un nekļūdīgs kā kopumā, tā arī atsevišķās tā vietās. Tādēļ ik reizi, kad tas runā par kādu mūsu dzīves mācību, tas dod pilnīgu atbildi. Raksti izrunāti, lietas ir izšķirtas. Šis uzskats identificē Svētos Rakstus ar Dieva vārdu; tas apgalvo ne tikai to, ka Bībelē ir iekļauts Dieva vārds, bet gan to, ka tā pilnībā, visas tās daļas ir Dieva vārds.

To faktu, ka šis uzskats ir vienīgais pareizais, apliecina gan Kristus, gan Viņa iedvesmoto apustuļu attieksme. Mūsu dievišķais Pestītājs nepieņēma nevienu citu normu, kā vienīgi Svētos Rakstus, un viennozīmīgi noraidīja farizeju tradīcijas vai saduķeju “saprātīgās pārdomas”. Kad Viņš sludināja savas dievišķās mācības un atspēkoja maldus, Viņš pastāvīgi balstīja savas mācības nesatricināmajos rakstītā Dieva vārda pamatos. Tā sava kalpošanas darba sākumā Viņš atbildēja sātana kārdinājumiem ar skaidru apliecinājumu: “Stāv rakstīts” (Mt.4:4), un Viņš neatkāpās no šī principa visas savas kalpošanas laikā (skat. Jņ.5:39; Mt.5:17-19; Jņ.8:31-32 utt.).

Arī apustuļi uzskatīja Svētos Rakstus, tai skaitā arī savas Dieva iedvesmotās mācības, gan rakstītās, gan arī mutiskās, par vienīgo ticības avotu un normu (skat. Gal.1:8; 2.Tim.3:15-17; Tit.1:9; 1.Kor.14:37; 2.Pēt.1:19-21, utt.). Kad reformācijas laikmetā Bībele tika atjaunota savā likumīgajā stāvoklī kā vienīgā kristīgās ticības autoritāte, Luters to reiz pasludināja par “visas gudrības pamatu”. Lielais reformators pasludināja:

“Jums ir jātic, ka Bībelē runā pats Dievs, un jūsu attieksmei ir jāsaskan ar šo ticību.”

Tos, kuri, līdzīgi sholastiskajiem teologiem, novirzījās no Dieva vārda un balstīja savus uzskatus saprāta vai filozofijas argumentos, Luters dēvēja par nezvēriem. Paša Lutera izteikumi skaidri apgāž teologu racionālistu apgalvojumus, ka Lutera attieksme pret Rakstiem ir bijusi “visai brīva”. Un, līdzīgi Luteram, visi patiesi kristīgi teologi visos laikos uzskatījuši Bībeli par Dieva iedvesmoto vārdu un tādēļ arī par vienīgo kristīgās ticības avotu un normu, patiesību, kuru viņi nelokāmi aizstāvēja pret visiem maldu mācītājiem.

Mūsdienu teologi racionālisti uzskata, ka viņi nevar identificēt Rakstus ar Dieva vārdu vai pieņemt tos kā vienīgo ticības autoritāti. Viņi apgalvo, ka to neļauj viņu īstenības izpratne, kura liek viņiem pieņemt kādu citu normu, kura nav saistīta ar Svētajiem Rakstiem, piemēram, “kristīgo apziņu”, “kristīgo pieredzi” un tamlīdzīgi. Tomēr patiesībā šie apgalvojumi pierāda vienīgi to, ka viņi maldina paši sevi; jo dievišķo patiesību var uzzināt vienīgi no Dieva vārda. Mūsu dievišķais Kungs mums skaidri atklāj, ka mēs uzzināsim patiesību vienīgi tad, ja paliksim Viņa vārdos, kā Viņš pats, Viņa iedvesmotie pravieši un apustuļi to ir pasludinājuši (Jņ.8:31-32; 17:20; Ef.2:20).

To, ka Kristum ir patiesība, bagātīgi apliecina arī kristīgās Baznīcas vēsture, jo visi teologi, kuri jebkad ir nolieguši to, ka Svētie Raksti ir vienīgā ticības norma, ir nemainīgi nolieguši arī konkrētas kristīgās mācības, piemēram, Kristus vietniecisko izpirkšanu, attaisnošanu no žēlastības ticībā utt.. Tā Hofmans, mūsdienu subjektīvās teoloģijas tēvs, noliedza Kristus vientniecisko gandarīšanu un mācīja pagānisku pestīšanas teoloģiju, kurā Kristus izpirkšanas darbs netika pieminēts. To vēl skaidrāk apliecina juceklis mācībā, kurš ir radies ikreizi, kad ir ticis ignorēts vai atmests princips par Svētajiem Rakstiem kā vienīgo reliģijas autoritāti. Šis juceklis sāk valdīt ikreizi, kad par kristīgās ticības pamatu tiek pieņemtas tādas normas, kuras nesakrīt ar Svētajiem Rakstiem, jo subjektīvā teoloģija nekad nespēj dot kristīgajai Baznīcai patiesu un drošu ticības pamatu. Ja Svētie Raksti nav vienīgais Baznīcas ticības avots un standarts, tad Baznīcai vispār nav nekāda pamata, uz kura balstīt savu ticību. Tā tiek ierauta konfliktējošu, subjektīvu uzskatu straumē, kas ir fatāla kristīgajai ticībai.