:: e – BAZNICA ::

Skatījums uz Dieva vārdu

Visos gadsimtos kristieši ir centušies pilnībā aptvert, ko nozīmē tas, ka Dieva vārds ir dzīvs, tāpat arī izprast saikni starp rakstīto vārdu un Jēzu – iemiesoto Vārdu. Piedāvājam jums divu cienījamu ticības vīru skatījumu uz šiem būtiskajiem jautājumiem.

Savas izcilās grāmatas “Dieva vārds aug” sākumā Bībeles pētnieks Martins Francmans uzsver, ja kāds vēlas pilnībā aptvert Jaunās Derības baznīcas dinamisko garīgo pamatu, ir svarīgi saprast, ka Dieva vārds ir dzīvs. Francmans raksta:

“Dieva vārds auga augumā,” – Apustuļu darbu grāmatā Lūka lieto so teikumu trīs reizes, tā raksturodams pirrnbaznīcas vēstures sākuma posmu (Ap.d.6:7; 12:24; 19:20). Šie vārdi daiļrunīgi apraksta Bibeles priekšstatu par Dieva vārdu. Pats mūsu Kungs salīdzināja Dieva vārdu ar sēklu, kura tiek sēta, laiž asnus un aug: “Sēkla ir Dieva vārds” (Lk.8:11). Tā Kunga vārds ir spēcīgs un darbīgs, tas “kļūst stiprs”, kā Lūka to raksta vienā no nule kā pieminētajām Rakstu vietām (Ap.d.19:20). Pāvils apgalvo, ka Evaņģēlijs nes augļus un pastāvīgi aug (Kol.1:6), savukārt Pēteris runā par “dzīvo un paliekamo Dieva vārdu” kā par “neiznīcīgu sēklu” (1.Pēt.1:23).

Tādēļ “dzīvais un spēcīgais” Dieva vārds (Ebr.4:12) ir vēsturisks spēks; tas “turpina savu gaitu” pasaulē un “manto godu” (2.Tes.3:1) cilvēku vidu konkrētā laikā un vietā; tas ir iepīts pasaules notikumos, saistīts ar pasauli un cilvēkiem. Dieva vārds ir pats Dievs darbībā, jo Dievs nav lektors, bet gan Dievs, “kurš aizvien vēl darbojas”, kā Jēzus sacīja par savu Tēvu un pats par sevi, Dēlu (Jņ.5:17). Dievs ir visas vēstures Kungs, un Viņš atklājas ar saviem varenajiem darbiem vēstures gaitā, un Dieva vārds, kuru Viņš liek izteikt saviem praviešiem, interpretē šos darbus un padara tos par paliekošu spēku pasaulē. Viņa darbs ir tik cieši saistīts ar Viņa vārdu, ka gan Vecā Derība, gan Jaunā Derība runā par Dieva dižajiem darbiem vienkārši kā par Viņa vārda darbiem. 107.psalms slavē To Kungu kā Pestītāju no visa ļaunā un saka, ka Viņš glābj tos, kuri “sirga un cieta mokas savu grēku un savu noziegumu dēļ.. un nonāca gandrīz līdz pat nāves vārtiem”. Tas apraksta šo pestīšanu ar vārdiem: “Viņš sūtīja savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas” (Ps.107:17-20), Un Pēteris sprediķī Kornēlija mājā raksturo Dieva Dēla sūtīšanu šajā pasaulē šādi: “Šis ir tas vārds, ko Viņš [Dievs] Israēla bērniem sūtījis, pasludinādams mieru caur Jēzu Kristu” (Ap.d.10:36).

Nav cilvēka spēkos pilnībā izprast attiecības starp Dieva vārdu Bībelē un Jēzu – iemiesoto Vārdu. Lai radītu vismaz “vāju” priekšstatu par šīm attiecībām, Mārtiņš Luters Jāņa evaņģēlija 1.nodalās skaidrojumā raksta:

Kad cilvēkā rodas kāda doma, vārds vai saruna, viņš nemitīgi ar sevi runā un ir pilns ar vārdiem, kas noved pie nodoma, piemēram, kaut ko darīt vai nedarīt. Viņš to nemitīgi apspriež un pie sevis pārdomā. Jo īpaši, kad kaut kas viņam ir cieši pie sirds un dara viņu dusmīgu vai laimīgu, viņa sirds ir tik pilna dusmu vai tik pilna laimes, ka emocijas nevilšus plūst pāri un piepilda viņa muti. Jo vārds ir ne tikai mutes izteikums, bet gan sirds doma. Bez šīs domas vārds netiek uz āru izrunāts, vai arī, ja tiek izrunāts, tam ir saturs vienīgi tad, ja mutes vārds ir saskaņā ar sirds vārdu. Tikai tādā gadījumā uz āru izrunātam vārdam ir nozīme, pretējā gadījumā tas ir bezjēdzīgs. Tāpat arī Dievam kopš pašas mūžības ir vārds, runa, doma jeb saruna pašam ar sevī Viņa dievišķajā sirdī, kas nav zināma ne eņģeļiem, ne cilvēkiem. Tas tiek saukts par Viņa vārdu. Kopš mūžības Viņš bija Dieva tēvišķajā sirdī, un caur Viņu Dievs izlēma radīt debesis un zemi. Bet neviens cilvēks nezināja par šo lēmumu, iekams Vārds nekļuva miesa un mums to neatklāja. To mēs vēlāk ieraudzīsim šajos vārdos (Jņ.1:18): “Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.”

Bet gluži kā Dievs, visas radības Kungs un Radītājs, ir nesalīdzināmi pārāks par nabaga nožēlojamo cilvēku, kurš ir zeme un pīšļi, tāpat nav arī nekādas līdzības starp mirstīga cilvēka runātu vārdu un mūžīgā, visvarenā Dieva vārdu. Starp cilvēka un Dieva sirds domām, apsvērumiem un vārdiem ir plašs bezdibenis. Jo Dievs nav radīts vai veidots kā mēs, cilvēki, Viņš ir no pašas mūžības. Neviens Viņam nav devis Viņa valodu, Viņa vārdu vai izteiksmi. Kas Viņš ir, tas Viņš ir pats no sevis kopš mūžības. Bet, kas esam mēs, to mēs esam saņēmuši no Viņa, nevis paši no sevis. Viņš vienīgais ir viss pats no sevis.

Tāpēc šī līdzība ar mūsu vārdiem ir ļoti nepilnīga un niecīga. Bet, kaut arī mūsu vārdi nevar tikt salīdzināti ar Viņa vārdu, tā sniedz mums vāju nojausmu. Patiešām, tas mūs mudina apdomāt lietas un gūt labāku ieskatu tā nozīmē, salīdzinot cilvēka sirds domas un spriedumus ar Dieva, tādējādi saskatot, kā tas ir, ka Dieva Dēls ir Vārds.