Mūsu visu samaitātā daba

Čūskas pirmie čuksti Ādamam un Ievai skanēja tā: “Vai tiešām Dievs ir teicis?” — Vai tad jūs saista kāds bauslis? Un vēl: “Jūs mirt nemirsit.” Tāds bija sākums, kas cilvēka dabai laupīja dievbijību, un kopš tā brīža cilvēks to pazaudēja.

Ievēro, ka šeit mēs runājam par dabu, nevis par to, ko Dieva Gars var mūsos izdarīt! Apustulis Pāvils saka: “Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi” (Rom.3:11-12).

Diemžēl mēs paši pat nespējam ieraudzīt, apjaust un atzīt šo vispārējo un klajo bezdievību un pārdrošību, iekams Dieva Gars mūs nav modinājis. Tikai Gars mums māca atzīt savu samaitātību. Mēs gribam bīties un mīlēt Dievu, bet nespējam; mēs gribam salauztībā un pazemībā nožēlot un atzīt grēku, bet nespējam; mēs gribam no visas sirds mīlēt Dievu, bet nespējam; mēs gribam paļauties uz Dievu, bet, nē, mēs tomēr nespējam. Mēs mokāmies, cīnāmies un par to brīnāmies, mēs domājam, ka vienīgie esam tik neaptēsti un nelaimīgi, taču īstenībā šī ādamiskā samaitātība ir pavisam parasta un loti plaši izplatīta.

Tas sākās ar to, ka Ādams grēkoja pret Dieva bausli, pēc tam bēga no Dieva, liedzās atzīt savu grēku, taisnojās, aizbildinājās un liekuļoja sava Kunga priekšā. Nebrīnies, ka tava sirds ir šādas pārdrošības pilna. Cilvēka sirds ar Ādama krišanu ir ļoti ievērojami mainījusies un kopš tā laika palikusi samaitāta.

Ja dzīvosi patiesu grēku nožēlas un atgriešanās dzīvi, tad dienas gaisma nāks visa veida grēki. Tā, piemēram, tev vajag savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, taču tu nespēj patiesi mīlēt. Tomēr tas ir briesmīgs grēks, kad tu pārkāp Dieva otrā galdiņa baušļus. Tu cīnies, mokies, un tas tevī rada izbrīnu. Taču nebrīnies! Ādams jau tūlīt pēc grēkā krišanas visu vainu uzvēla savai sievai, jo nemīlēja viņu kā sevi pašu. Tāds ir tava grēcīguma un samaitātības avots.

Tu labprāt gribētu būt brīvs no visam ļaunām kārībām, bet nespēj. Kad Ieva uzlūkoja koku, viņa redzēja, ka tas ir labs un iekārojams, lai no tā ēstu. Diemžēl tāds ir mūsu visu mantojums, un tās nav tikai tavas sirds kārības un ļaunums, bet arī tava prāta tumsa un apjukums un tava vispārējā iekšēja samaitātība.

Tev nav spējas pareizi domāt un spriest par Dievu; tu esi pārdrošs tad, kad jābūt bijīgam. un esi bailīgs tad, kad jābūt prieka un mierinājuma pilnam; tu uzklausi Evaņģēliju, atzīsti to par patiesu un brīnišķīgu un gribi to ierakstīt dziļi savā sirdī, un tomēr vienā acumirklī tas izgaist no tava prāta un tu krīti izmisuma; tu arvien grimsti pats sevī un savos darbos, un Dievs tev paliek tikai kā sapnis, it kā tu nepazītu nekāda Glābēja.