Samaitātības izpausmes

Aplūkojot tuvāk un detalizētāk mantotās samaitātības izpausmes, mums ir jāpatur prātā tas, ko ik dienas un pastāvīgi sevī ieraugām Dieva vārda gaismā.

Tā, piemēram, mēs visi atklājam, ka mūsu dabā ir nebīties Dieva un būt pārdrošiem savos grēkos; nemīlēt Dievu, bet drīzāk mīlēt tukšas, pasaulīgas lietas, pret Dievu būt vēsiem un izvairīgiem; uz Viņu nepaļauties, bet paļauties pašiem uz sevi un citiem, vai arī nepaļauties vispār.

Tas ir ļoti dziļi mūsu dabā, ka savu tuvāko nemīlam kā sevi pašu, bet meklējam savu labumu, pat arī ja tuvākais cieš zaudējumu. Mums ir aplamas domas par Dievu un debesu lietām, mums ir pasaulīgs prāts, kas mūžīgo viegli aizstāj ar laicīgo, padodas kārībām, kas pretējas baušļiem, un nerod patiku tajā, ko Dievs pavēl.

Visubeidzot, mēs nespējam mainīties — kā miris ķermenis nespēj piecelties un strādāt, tāpat mēs nespējam mainīt savu dzīvi un laboties, ja pats Dievs neuzrunā mūs ar Savu balsi, nedod mums dzīvību un nerada mums jaunu sirdi. Šajā ziņā mēs daudz neatšķiramies no Ādama un Ievas.