:: e – BAZNICA ::

Svētais Gars kā būtne un kā persona

Tēze, ka Svētais Gars pēc savas būtības vai esmes un kā persona vai hipostāze ir Dievs, tiek uzturēta un aizstāvēta, un tā tiek norobežota no uzskatiem, ka Tas uztverams vienīgi kā kāds jēdziens vai teiciens, respektīvi kā skaidrojuma princips, un ka Tas, tātad, ir kaut kas radīts.

Šeit veiktā norobežošanās apstiprina kristīgās draudzes ticībā, ka

• kristībā, kas notiek Trīsvienīgā Dieva vārdā, tiek dibināta reāla sadraudzība ar Dievu (Dieva bērns, dievišķots, daļa pie dievišķās dabas),
• Trīsvienīgā Dieva slavēšana pienākas vienīgi Dievam nevis kaut kam, kas ir radīts;
• Dieva vārdā paustās Dieva atklāsmes un apliecināšanas identitāte saglabājas nemainīgi laiku maiņas caur Vecajai Derībai uz Jauno Derību un Baznīcā.

Aplūkojot bibliskā skatījumā, kā problemātiski resp. nepareizi vērtējami tādi pneimatoloģiski apzīmējumi, kuros Svētais Gars tiek uztverts kā “esmes veids”, “atklāsmes moments”, “moments, kad cilvēks iegūst Dievu”, kā “mīlestības kustība”, kā “kopējais Gars”, kā “subjektu Dievs un Kristus predikāts”. Visos šajos piemēros Dieva pievēršanās cilvēkam tiek gan pausta modāli, resp., kā objekts, bet ne persona iepretim cilvēkam, tāpat tajos nav runas arī par to, ka Svētais Gars iestājas par mūsu garu un aizstāv mūs Dieva priekšā. Līdz ar to draud tas, ka Svētais Gars kristiešu apziņā izplūst kā kaut kas, kas nav atšķirams, konkrēti nosakāms.

Ja teoloģija pazaudē to, kas to nes un visā patiesībā vada, teoloģija, kurai Svētais Gars ir tikai priekšmets respektīvi jēdziens vai pieredze, bet nav palīgs un aizstāvis – šāda teoloģija sevi pazaudē gara vēstures un subjektīvās pieredzes attīstības pašapcerē, kuru apguvē tā mēģina rast pestīšanu un mieru. Šādu pneimatisko trūkumu pazīme ir pneimatiskie aizvietotāji tas ir surogāti, no kuriem tiek sagaidīts dvēseles saviļņojums, aizgrābtība. Gara reālā klātesme un pārdrošā darbība Vārdā un Sakramentā vairs netiek atzīta un tad arī tā vairs netiek sniegta un saņemta; netiek vairs lūgts apsolītās dāvanas piepildījums (Lk.11:13; Jņ.14:15; 15:26-16:11); zūd ticība aizstāvim un palīgam vājumā, kārdināšanās un vajāšanās (Mt.10:17-20; Rom.8:26; 2.Kor.1:3-7).