Mums nav laika iedziļināties

Visapkārt mums ir pārāk daudz informācijas, pārāk daudz mobilā telefona, interneta, filmu, koncertu, sporta pasākumu un citu līdzīgu lietu. Tās aizņem mūsu prātu, iztukšo mūs emocionāli un mēs kļūstam vienaldzīgi pret savu līdzcilvēku, kurš ir mums blakus.

Tā mūsu tuvākais kļūst par kavēkli, pat par traucēkli. Mēs neredzam viņā vairs Dieva dotu cilvēku, ar kuru mums jāveido mīlestības pilnas attiecības, mums nav laika iedziļināties tajā, kā viņš jūtas, ko domā, jo mums tajā pašā laikā ir jāskatās, ko dara kāda slavenība, kas jauns un interesants noticis pasaulē, kādas jaunas iespējas vēl mums sniedz internets. Šīs lietas varbūt nav sliktas pašas par sevi, bet tās nolaupa mums laiku un emocijas, kuras būtu jāvelta tuvākajam.

Tās nolaupa mums laiku un iekšējos spēkus, kuri nepieciešami, lai pārdomātu nopietnas lietas, lai lūgtu Dievu, lai studētu Rakstus un mācītos. Tā lietas, kurām vajadzētu palīdzēt mums dzīvot, kļūst par tirānu, kas paverdzina mūs.

Mēs vairs nedzīvojam pilnvērtīgu dzīvi, mūsu attiecības nenoris vairs reālajā pasaulē, mēs neko vairs nezinām tā īsti dziļi un pamatīgi, mūsu attiecības ir seklas un virspusējas, mēs vairs nemākam mīlēt un just līdzi, nerunājot par līdzi ciešanu. Mēs kļūstam pavirši un izklaidīgi, mums ir grūti ilgāk par 5 minūtēm koncentrēt savu uzmanību, mēs esam nervozi un nemierīgi.

Īsi sakot, mums ir ausis, bet mēs nedzirdam, mums ir acis, bet mēs neredzam, jo esam jau pārāk daudz dzirdējuši un pārāk daudz redzējuši un tīri fiziski vairāk nespējam ne redzēt, ne dzirdēt.