Patiesība praksē

Jāņa evaņģēlijs runā ne tikai par ticēšanu patiesībai, bet arī par patiesības darīšanu: “Ikviens, kurš dara ļaunu, nīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiktu nosodīti. Bet kas patiesību dara, tas nāk pie gaismas, lai viņa darbi kļūtu atklāti, ka tie darīti Dievā.” (Jņ.3:20-21)

Tas ir vēl viens ieskats patiesības daudzpusīgajā raksturā, kā to atklāj šis evaņģēlijs. Tā ir patiesība, kuru galu galā mēs nevaram zināt bez tās praktizēšanas. Tas, ka izteikums – darīt patiesību – mums šķiet vecmodīga frāze, liecina, ka patiesība mūsdienās tiek saprasta pārāk intelektuāli, tikai kā ideja, kaut kas tāds, kas notiek tikai cilvēka prātā. Bet ja Jēzus ir patiesības iemiesojums, tad tas nozīmē, ka arī mums mūsu dzīvēs jāiemieso patiesība. Ja stāsts par Jēzu ir patiess šā vārda dziļākajā nozīmē, tad šajā stāstā mēs sastopam Dievu, un mūsu pašu dzīves stāstiem kaut kādā mērā jāatspoguļo to. Arī mūsu pašu dzīves stāstiem jābūt patiesiem stāstiem.

Jēzus arī saka: “Katrs, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.” (Jņ.18:37) Tieši pēc šiem Jēzus vārdiem seko Pilāta noraidošais jautājums – kas ir patiesība? Līdzīgi kā patiesības darīšana, arī šie Jēzus vārdi šķiet savādi un vecmodīgi. Kad ar kaut ko tādu sastopamies Rakstos, mums tam jāpievērš īpaša uzmanība, jo parasti tas nozīmē, ka mums šeit jāmācās kaut kas īpašs un nozīmīgs. “Katrs, kas ir no patiesības” nozīmē – katrs, kurš pieder patiesībai. Jēzus vārdi izslēdz domu, ka patiesība varētu piederēt mums. Tieši otrādi, mēs varam piederēt patiesībai, patiesība ir kaut kas lielāks un tādēļ tas izslēdz tādus uzskatus kā – mana patiesība, patiesība priekš manis utt.

Tas nozīmē arī, ka patiesība nav kaut kas tāds, ko mēs varam aptvert, satvert un lietot savām vajadzībām, nedz uzspiest to citiem kā savu patiesību. Evaņģēlijs nepieder kristiešiem, tas nav kaut kas tāds, pār ko mēs valdām, tas drīzāk valda pār mums un prasa, lai mēs tajā klausītos. Piederēt patiesībai nozīmē – klausīties Jēzus vārdos, runāt patiesību un darīt patiesību.