Ar jaukumu grēks iesākās [456]

Šeit esam vēl iekš pasaules, Kur miers vēl nav priekš dvēseles,
Kur vels mūs var savardzināt Ar mūsu pašu grēku prāt’,
Ar savām melu-mācibām Un pasaulīgām ierašām.

Es apņemos gan sargaties, – Bez Dieva tas neizdosies,
Jo visur valgi gatavi, Kur ķert grib manu dvēseli.
Cik dvēs’les skauģi glūn uz man! Kas stāvēs klāt man nabagam?

Ak, Jezus, tevim jagāda, Uz tev stāv mana ceriba!
Es esmu, Kungs, tavs loceklis, Ko tu tk dārgi atpircis;
Pie tevis būs man tureties, – Neatstāj man, mans Kungs un Dievs.

Ar jaukumu grēks iesākās, Bet gals ir elles vaimanas.
Ak lai tavs Gars man apgaismo, Ka sirds tiem grēkiem nekalpo;
Un dvēs’les skauģam to neļauj, Ka tas tev dvēseli atrauj!

Gan maza mana ticība, Bet kad tavs vārds to stiprina,
Kā to to svēti solijis, Tad nepalikšu izmisis;
Uz tevi, Kungs paļaudamies Es cietišu, kas man uzies.

Lai krusts draud manai ticībai Un briesmas manai taisnibai,
Es tavā rokā esmu drošs, Caur tev palieku tīrs un spožs;
Tu esi mans caur ticību, – Nu viss man ir par svētibu