Kur Ījabs guva mierinājumu

“Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu.” [Īj.19:25-26]

Šie Ījaba vārdi ir dzimuši no dziļa posta un pārbaudījumiem. Ījabs bija zaudējis bērnus un visu savu iedzīvi. Viņu plosīja sērgas un slimības. Un beigu beigās Ījabam nācās sēdēt šī posta vidū kopā ar draugiem, kas gribēja viņu mierināt, taču viņu pūles visu padarīja vēl ļaunāku.

“Mani dārgie draugi, apžēlojieties, apžēlojieties par mani,” viņš sauca, “jo paša Dieva roka mani smagi ir situsi!” Kad Ījabs neguva mierinājumu no cilvēkiem, viņš sev atgādināja kādu citu mierinājumu, kas nekad neviļ un nepamet kaunā. Viņš teica: “Es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs.”

Kad viss bruka un gruva, tad atklājās Dievs, uzrunāja Ījabu un vērsa visu par labu. Un Ījabs teica: “Es tomēr skatīšu Dievu.”

Bībelē vārdi “skatīt Dievu” nozīmē vislielāko svētlaimi. Taču šī svētlaime nevienam cilvēkam dzīves laikā nav sasniedzama, jo grēciniekiem nav dots redzēt Dievu.

Bet par Mozu Svētajos Rakstos mēs lasām, ka viņš redzēja Dievu vaigu vaigā [5.Moz.34:10]. Arī Jesaja vīzijā redzēja Dievu sēžam Savā augstajā tornī [Jes. 6]. Tomēr šī vārda tiešajā nozīmē Dievu neviens neredzēs, iekāms nebūs nonācis Debestēva mājās. Tikai tad mēs Viņu redzēsim tādu, kāds Viņš ir [1.Jņ.3:2]. Ījabs tvērās pie šī mierinājuma.

Pasaulē arvien nākas piedzīvot pretestību, postu un nāvi. Nabaga cilvēkam, ciešot smagus brīžus, mierinājuma vietā ir jāsaņem savu draugu moralizējošās pamācības. Taču reiz mēs skatīsim Dievu un aizmirsīsim visu izmisumu un bailes.

Ījabam toreiz patiešām klājās ļoti smagi. Bez visiem pārbaudījumiem viņam bija jāuzklausa smagi apvainojumi. Draugi izteica daudz un dažādus viedokļus, visādas apsūdzības, nesmalkjūtīgus, dzēlīgus un nežēlīgus vārdus.

Tomēr Ījabs atrada un saņēma mierinājumu, jo pēdējais vārds vienmēr pieder Dievam, kas visu un visus noliek pie vietas. Pats Kungs nošķīra patiesību no meliem. Viņa spriedums atšķīra izglābtos no pazudušajiem.

Kad Dievs runā, cilvēkiem un pasaulīgām varām jāpaliek klusu.

Tāds ir Dieva bērnu lielais mierinājums. Mums ir dzīva cerība, kas mūs izglābs visās cīņās un pārbaudījumos.