Bauslība un Evaņģēlijs: mūžīgas mācības

Britu vēsturnieks Evans Kamerons apgalvo, ka pirms piecsimt gadiem notikusī reformācija ir iedvesmojusi vairāk literatūras, mākslas un mūzikas darbu, nekā jebkura cita reliģiska kustība visā cilvēces vēsturē.

Kādēļ? “Tumšajos viduslaikos,” laika posmā pirms reformācijas, baznīcas neskaidrās mācības rezultātā daudzu cilvēku dvēseles bija izmisušas un grēka nastas nomāktas. Taču tādi reformācijas teologi kā Mārtiņš Luters no jauna atklāja, ka Dievs uzrunā mūs divējādā veidā – apsūdzot caur savas bauslības lāstiem, un apžēlojoties caur Evaņģēlija prieku. Reformatori pasludināja Kristus un apustuļu mācīto un baznīcas tēvu skaidroto Evaņģēliju. Šo priekpilno vēsti uzņēma un ar prieku izplatīja tālāk rakstnieki, mūziķi un mākslinieki.

REFORMATORI NEIZSTRĀDĀJA JAUNU TEOLOĢIJU

Skaidri nošķirot bauslību no Evaņģēlija, gan reformatori, gan senbaznīcas kristieši apliecināja, cik skaidri viņi apzinās nepieciešamību izvairīties no neskaidrības un herēzēm. Tā, piemēram, kad daži jūdu kristieši apgalvoja, ka pestīšana ir atkarīga no Mozus bauslības (Ap.d.15:1-5), apustuļi apgāza šo argumentu, rādot, kā Dievs darbojas caur bauslību un Evaņģēliju (Ap.d.15:6-11). Apustuļi izprata, ka Dievs apsūdz cilvēkus grēkā caur bauslību (Ap. d. 15:10), bet pestī no grēka caur Evaņģēliju (Ap.d.15:11).

Diskusijas par bauslības un Evaņģēlija lomu atsākās ar jaunu spēku, kad herētiķis Markions (ap 160. g.) pārlieku radikāli reaģēja uz jūdu kristiešu sludināto vēsti. Markions noraidīja visu Veco Derību un lielu daļu Jaunās Derības, apgalvojot, ka, tā kā tās abas satur bauslību, tad tās ir sarakstījis kāds nemīlošs “dievs”! Šādus apgalvojumus atspēkoja tā laika baznīctēvi, jo īpaši Tertuliāns no Kartāgas (ap 160.-225. g.) paskaidrojot (Pret Markionu, 11), ka viens un tas pats Dievs izmanto gan bauslību, gan Evaņģēliju:

“Abas [Derības] nāk no Dieva, kurš saka: “Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, un Es dziedinu” [5. Moz. 32:39]. Mēs jau esam runājuši par Radītāja divējādo darbību: Viņš gan “nokauj ar burtu,” gan “dara dzīvu Garā,” Evaņģēlija spēkā [2.Kor.3:6].”

AGĪNIE KRISTIEŠI SAPRATA, KA BAUSLĪBA UN EVAŅĢĒLIJS DARBOJAS ATŠĶIRĪGI

Kad Romas imperatori pārstāja vajāt kristiešus (313. g.), radās jauna problēma. Daudzi, kuri vajāšanu dēļ bija pametuši baznīcu, tagad vēlējās atgriezties tās rindās. Daļa Rietumu kristiešu, tā dēvētie “donātisti,” to nevarēja pieņemt, jo neticēja, ka Dievs spēj piedod šādiem nodevējiem.

Šī donātistu kontraverse dziļi uzrunāja kādu vienkāršu kristieti, Tikoniju (miris 400. g.), kurš tādēļ sarakstīja pirmo Bībeles skaidrojošo rokasgrāmatu Rietumu kristietības vēsturē. Tikonija Likumu grāmata palīdzēja atrisināt šo diskusiju, skaidri uzsverot atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju:

“Evaņģēlija solījumi atšķiras no bauslības solījumiem; un, tā kā tie ir atšķirīgi, tos nedrīkst jaukt. Jo jebkuri nosacījumi padara [Evaņģēlija] solījumus par nedrošiem.”

BĪBELES SLUDINĀTĀ VĒSTS MUMS NES JAUNU DZĪVĪBU!

Līdzīgi šiem agrīnajiem kristīgajiem autoriem un Mārtiņam Luteram, arī mums nepieciešams nodalīt bauslību no Evaņģēlija. Senbaznīcas izcilākais sludinātājs Jānis Hrizostoms (ap 347.-407.) skaidroja (6. homīlijā par 2. Vēstuli korintiešiem) šo nozīmīgo atšķirību šādi:

“Bauslībā grēcinieks tiek sodīts; šeit [Evaņģēlijā] grēcinieks nāk un tiek kristīts un [..] dzīvo, būdams atpestīts no grēka nāves. Kad bauslība pieķer slepkavu, tā viņu soda ar nāvi; kad [Evaņģēlija] žēlastība pieķer grēcinieku, tā viņu apgaismo un dod viņam dzīvību”.