Mīliba tu mīlejama – Mīlestiba mūžiga [164]
Mīliba tu mīlejama, Manas dvēsel’s svētiba,
Kas man karsti mīlēdama Grimi moku dziļumā,
Pasaulei par pestišanu It kā jērs nodevusies,
Lai es grēku-sod’ nemanu, Dievam upurejusies!
Mīliba, kas eljes-kalnā Gaužas as’ras lējusi,
Un līdz nāvei noskumšanā Asins-sviedrus svīdusi,
Stāvedama par man briesmās Cīnijusies lūgšanā,
Lai tu Dieva dusmu-liesmas Dzēstu uz sev ņemdama!
Mīliba, kas panesusi Visu kaun’ un apsmieklu,
Mīliba, kas izcietusi Mocibu daudzkārtigu
Man līdz galam mīledama, Kamēr sirds bij salauzta,
Mīlestibā nebeidzamā Par man krustā mirdama!
Mīliba, kas aizlūgusi Mirstot par man nabagu,
Savas rokas izpētusi Pieņemt mani grēc’nieku;
Te pie tava krusta-koka Ir mans grēks salīdzināts,
Un soda tavā rokā, Zinos mūzam paglabāts!
Mīliba, kas mantojusi To, kas ievainojis tev,
Savām as’nīm atpirkusi Man par īpašumu sev,
– Kad vēl sūrst no grēku-sāpēm Mana sirds ievainota,
Tad palīdz šām dvēsel’s slāpēm Un tās mīļi dzisina!
Mīliba, kas gādajusi Mantu manim mūžigu,
Kad pie krusta nomirusi Glābdama noziedzigu, –
Tavām vātīm es pateicu, Sāpju pilna mīliba,
Ka es svētigs mūzu beidzu Savā nāves-stundiņā!
Mīlib’, visu pabeigusi, Dzestrā kapā guldita, –
Man tu mieru gādajusi, Kad man kapā paglaba.
Mirstot dzīvibu man devis, Kungs, tu pats ta dzīviba,
– Mūžam glaba man pie sevis, Mīlestiba mūžiga!
Ieskaties