Radīšanas stāsts stiprina un iedrošina ticību

Reiz Mārtiņš Luters sacīja:

“Līdz pat nāves brīdim cilvēks nav spējīgs pareizi apgūt un saprast Mozus grāmatas pašus pirmos vārdus: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi”, un, pat ja cilvēks dzīvotu tūkstoš gadu, tas tik un tā neapgūst šos vārdus pilnībā.”

Šis Lutera izteikums, ka cilvēks līdz pat nāves brīdim nebūs pa īstam aptvēris un sapratis vārdus par radīšanu, ir patiesi apbrīnojams. Tas māca patiesību, ko var apliecināt ļoti daudzi kristieši, proti, Bībeles pirmie stāsti par radīšanu un cilvēku ir īpaša un dzīvinoša spēka pilni, kas stiprina un iedrošina ticību, kā arī dāvā kristietim apskaidrotu skatu un paļāvības pilnu mierinājumu. Tā Mārtiņš Luters runāja no personiskās pieredzes.

Tāpat mēs arī redzam, kā Kristus mums norāda uz radību, uz zāli laukā, lilijām un putniem (Mt.6:26, 28), kā arī uz radīšanā dāvāto cilvēka dabu (Lk.11:11, 13), lai modinātu mūs no snauda un mēs ieraudzītu Dieva attieksmi pret mums.

Pāvils saka, ka pat pagāni, vērojot radību, ir iepazinuši Dievu, kaut arī nav saņēmuši nevienu pašu atklāsmes vārdu par dievišķo radīšanu. Apustulis Pāvils apgalvo, ka jau no pasaules radīšanas brīža Dieva neredzamās īpašības Viņa mūžīgais spēks un dievišķība – ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc pagāniem nav ar ko aizbildināties (Rom.1:20). Cik gan vēl skaidrāk tas ir atklāts mums, kam Dievs ir atklājis Savus vārdus par radīšanu! Protams, Bībeles radīšanas stāsts dāvā vēl daudz vairāk gaismas un prieka par visām redzamām lietām.

Tāpat Augustīns Dieva radīšanas notikumos bija ieraudzījis skaistu un spēcīgu prieka, miera un paļāvības avotu.

Arī mēs gribam atrast šo avotu, tāpēc uz brīdi pakavēsimies paradīzē, laiku pirmsākumā un visas pasaules rītausmā un uzlūkosim mūsu Debestēva mīlestību, gudrību un varenību.

Šis stāsts mums izgaismo un atklāj pašu Kungu un Viņa dievišķo mīlestību, Viņa gudrību un uzticību, ka mēs ar Dieva svētību tur atrastu lielu un mūžīgu iepriecinājumu, pestīšanas klints pamatu, kas mums nepieciešams visā šīs pasaules tumsā un nemierā, kas apņem mūsu dvēseli.