Par sirds attieksmi pret Dieva vārdiem

Kad uz mums runā kāds pasaulīgs kungs un valdnieks, no kura vārdiem esam atkarīgi, mēs klausāmies ļoti vērīgi un uzmanīgi, neizlaižot neviena paša vārda. Turklāt, kad viņa vārdi mums pauž kādu biedinošu spriedumu, piemēram, draud ar nāvi, vai tas neiedvesīs mūsu sirdī bailes un šausmas!?

To var vienkārši izskaidrot: šim valdniekam pieder pēdējais un izšķirošais vārds. Turpretī, ja valdnieka vārdi pauž mums žēlastības pilnus solījumus vai atbrīvošanu no nāves sprieduma, vai tas neradīs mūsu sirdī neizsakāmu prieku un pateicību!?

Arī to var vienkārši izskaidrot: uzticamā valdnieka vārdi man pasniedz lielu žēlastības dāvanu. Jā, valdnieka vārdus mēs uzklausīsim ļoti vērīgi un tos pieminēsim visu mūžu arī tad, ja viņš mūs nesoda un nesola nekādu žēlastību, gluži vienkārši tāpēc, ka tie ir paša dižā valdnieka sacīti vārdi.

Tagad papūlēsimies saprast, ko nozīmē pret šiem vārdiem izturēties atbilstoši to būtībai kā pret paša Dieva vārdiem. Un kas gan ir laicīgs valdnieks, salīdzinot ar visas pasaules Valdnieku un Radītāju, visu kungu Kungu! Ja reiz viena valdnieka vārds mūs piepilda ar tik varenu prieku vai bailēm, cik gan daudz vairāk visvarenā Dieva vārdiem vajadzētu satvert mūsu sirdis un pildīt ar bailēm un prieku, ja vien tos pieņemam atbilstoši to būtībai! Un, ja reiz tik ļoti godājam, ievērojam un turam prātā sava valdnieka vārdus, lai cik nenozīmīgi tie būtu, tad cik gan daudz vairāk mums būtu jāmīl, jāgodā un sirdī jāglabā Dieva vārdi, kurus par tādiem atzīstam!

Ja Dieva vārdus uzņemam bezdomīgi un uzklausām miegaini, ka tie mūs nedz izbiedē, nedz mierina, ja mēs turpinām iet savu ceļu tikpat neticīgi un pārdroši, tad tas nozīmē tikai to, ka šos vārdus neuztveram kā visvarenā Dieva vārdus. Vai tava remdenā un nolaidīgā dzīve, tava nedrošība un šaubas, svārstīšanās un raustīšanās starp ticību un neticību, bailēm un cerību nepierāda to, ka vēl neesi pieņēmis šos vārdus kā patiesus Dieva vārdus?

Visiem kristiešiem ir jāuzdod sev šie būtiskie jautājumi par savas sirds attieksmi pret Dieva vārdiem, kas atklāj visa garīgā vājuma, ticības un mīlestības trūkuma, kā arī dzīves nespēka pamatu, proti, ka mēs Dieva vārdus neturam svētus, tiem neuzticamies un tos nepieņemam kā patiesus Dieva vārdus, kādi tie patiesībā ir.

Taču, kur Dieva vārds top turēts svēts, tur, kā Mārtiņš Luters tālāk raksta, mēs Dieva vārdus “labprāt klausāmies un mācāmies”. Mūsos rodas sirsnīga vēlme, prieks, labpatika un mīlestība ik reizi no jauna šos Dieva mutes vārdus savā sirdī rakstīt un glabāt, jo tie ir Viņa žēlastības pilnie, dziedinošie un neiznīcīgie vārdi, svētību nesošie sēklas graudi, kas sēj mūsu dvēselē ticību un svētumu, sniedz mums jaunu spēku un iepriecu, kā arī nešaubīgu pārliecību par mūžīgo dzīvību.