Atgriešanās un atjaunošanās ar Dieva baušļiem

Dieva baušļi ir vienkārši un skaidri un Lutera skaidrojumi “Mazajā katehismā” vienmēr sākas ar pirmā baušļa vārdiem: “Mums būs Dievu bīties un mīlēt”. Ar to kļūst skaidrs: ar pirmo bausli saistīta ne vien mūžīga svētlaime, bet attiecības ar tuvāko ari mūsu pasaulīgā labklājība cilvēku sadzīvē.

Jo tur, kur patiesais Dievs netop godāts, slavēts un kur Viņam netiek pienesta pateicība, tur ar dievišķības pretenzijām Viņa vietā stājas citas varas, izraisot ne vien izbailes, bet ari sajūsmu un visu iespējamo vajadzību apmierināšanu. Šajā sakara ir vērts rūpīgi izlasīt to, kas sacīts Pāvila vēstule romiešiem 1:16-32.

Paradīze – pasaule bez netaisnības, bez trūkuma, mūžīga miera un labklājība – ir visu cilvēku sapnis. Taču tas liek rūgti vilties, jo krīzes šajā pasaule, kas novērsusies no Dieva, ir neizbēgamas, un tās būs vienmēr – daba, ekonomika, politika, ka arī ikviena cilvēka dzīve. Te jārunā arī par tiesiskas valsts uzdevumu. Valsts kā Dieva kalpone pastāv tāpēc, lai sargātu labos un sodītu ļaunos. Ari finanšu krīzes gadījumā jāpārbauda tiesiskie līdzekļi sabiedrības aizsardzībai. kura atkarīga no naudas un vainīgie jāsauc pie atbildības. No Dieva Vārda un Jēzus mācības izriet – lai valsts varētu pildīt savu uzdevumu, arī mums kā kristiešiem uzticami jāmaksā nodokļi, muita un citas līdzīgas pieprasītās nodevas. (Mt.22:15-22; Rom.13:7) Tieši šajā ziņā kristīgajai draudzei vajadzētu būt paraugam pārējai sabiedrībai.

Vēl ļoti svarīga ir Dieva Vārda, baušļu un Viņa noteiktas kārtības publiska apliecināšana. Ar to tiek pirmām kārtām uzrunāta sirds un sirdsapziņa, kas ir ļaunā miteklis un tā izcelsmes vieta, kā saka mūsu Kungs: “Bet, kas no mutes iziet, nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku. No sirds iziet ļauni nodomi, slepkavība, laulības pārkāpšana, izvirtība, zagšana, apmelošana, zaimi, tas sagāna cilvēku.” (Mt.15:18-20)

Kā kristīga draudze mēs no Dieva Vārda zinām, ka visā pasaulē nav nekā un tajā nenotiek nekas tāds, kas nebūtu pakļauts visvarenā debesu un zemes Radītāja varai un valdīšanai. “Un mēs zinām, ka tiem kas mīl Dievu un kas pēc Viņa iepriekšēja nodoma ir aicināti, viss nāk par labu.” (Rom.8:28) Tas gan nenozīmē, ka mums vienmēr iet labi, bet gan to, ka Dievam ar mums vienmēr ir labi nodomi, kaut ari mēs to dažkārt saprotam tikai vēlāk.

Tomēr mēs zinām, ka Dievs ir tiesnesis pār visiem cilvēkiem, dzīvajiem un mirušajiem, un ka šis tiesas mēraukla ir nemainīgie Dieva baušļi. (Mt.5:17-20; Jes.40:6; 1.Pēt.1:24 utt.) Ikviens cilvēks dažādās krīzes, kā savā personīgajā dzīvē, tā sabiedrībā un dabā, cenšas izzināt tās cēloņus un meklē vainīgos. Taču tā nav akla nejaušība, kas to nosaka, jo atkal un atkal sastopamies ar Dieva sodiem, kuru cēlonis ir Viņa labo un nemainīgo baušļu pārkāpšana. (Mt.5:17-20; 1.Pēt.1:24 utt.; Jes.40:6 utt.; Ebr.4:12-13) Atkal un atkal ne vien sabiedrība ap mums, bet arī mūsos un Baznīcā mēs sastopamies ar mēģinājumu šīs baušļu pārkāpuma soda sekas ietērpt skaistos vārdos. Tas īpaši bieži notiek jomā, par ko runā 6.bauslis: “Tev nebūs laulību pārkāpt.” Tas patiešām nav jāilustrē ar piemēriem: daudzi ļaunprātīgi izmantotie un pamestie šādu sabiedrības melu upuri pazūd aiz klusēšanas aizkara. Finanšu un ekonomiska krīze mums visiem ir sāpīga mācība, kas parāda, kurp noved cilvēku savtīgums, alkatība, mantkārība.