Lūgšana piecpadsmitajā svētdienā pēc svētās Trijādības svētkiem

Visspēcīgais, Visgudrākais žēlīgais Dievs un Debesu Tēvs! Mēs slavēja tavu saprašanu, kas jau no jaunības mūs it tēvišķi par mums gādājusi.

Atmet mums mūsu grēkus, kad mēs, nabaga grēcinieki, reizēm, kā tevi aizmirsuši, tevi kaitinām ar savu zūdīšanos. Mēs joprojām gribam visas lietas likt tavās žēlīgajās rokās. Tu gana visu darīsi.

Mūsu cerībai būs droši stāvēt uz to, ka Tu gādā par mums. Tu zini, kas mums trūkts, un kas mums ir vajadzīgs. Tev ir gan spēks, gan padoms. Tu vari dot mums dzīvību un visu pārpārēm.

Dod mums tādu prātu, ka darām tikai to, kas mums pienākas. Ja ikdienai ir savas bēdas, tad dod ikdienas bēdas panest. Lai mēs vispirms dzenamies pēc tavas Valstības un tavas taisnības, tad citas lietas, tik daudz cik nepieciešams, tiks piemestas.

Tu baro un uzturi putnus gaisā, Tu ģērb un grezno puķes laukā. Vai tad mēs neesam daudz labāki nekā tās?

Kāds miers būs mūsu sirdīs, ja mēs darīsim un gribēsim to, ko gribi Tu, un tavai dievišķai Visspēcībai, Gudrībai un Žēlastībai uzticēsimies dzīvojot un mirstot?

Tādēļ svētī savu svēto Vārdu mūsu sirdīs, kad mēs to šodien apdomāsim.

Tagad nu mēs krītam ceļos un lūdzam tevi:

Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī no ļauna. Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.