Jūs grēcinieki nabagi [334]

Jūs grēcinieki nabagi, Sanāciet visi tikuši,
Ar grēkiem grūtinati.
Ta Kunga sirds vēl atverās Tiem, kas par grēkiem žēlojās
Un ir apbēdinati.

Viņš uzņem, kas vien pie ta nāk, Tapēc nāc, nāc, viņš grib un māk
Tev mīlēt, pestīt, glabāt.
Nāc raudādams, nāc lūgdamies Un ticigs pireks ta zemojies,
Viņš žēlos sevis labad.

Kā labs gans savu jēriņu Kautkurā mežā zudušu
Neatstāj, tam iet pakaļ
Visapkārt viņu meklēdams, Par to vien ļoti bēdādams,
Kamēr to dabu atkal;

Tāpat tas mīļais Jezus dar’, Tos zudušos viņš mekle ar,
Viņš mekle, kamēr dabu.
Ak tapēc viņam padodies, Pie-eij, pieglaudies, piespiedies; –
Vēl laiks ir, atrast labu!

Ak Jezu, kāds tu žēligs es’! Es nāku nabags it paties’
Un žēlastibas lūdzos.
Es esmu jērs, kas alojies, – Ak uzņem man, kas pazudis
Iekš grēkiem, kā es sūdzos!

Vai, vai es esmu atkāpies Un grēku bedrē iegāzies! –
Ak atgriez man uz ceļu,
Ka tav jērs atkal palieku; Caur tavu mīļu kopšanu
Dzen ļaunu nost un vellu.

Lai es, mans gans, palieku tavs; Tu man no visa ļauna raus’,
Lai žēlastibu baudu.
Lai tev aizvienu pieķeros Un mūžam no tev nešķiros,
Ka dvēs’li nepazaudu.

Es visiem grēkiem atsaku Un kāribām, līdz nomiršu,-
Pieņem šās solīšanas!
Es gribu še iekš taisnibas Tev kalpot un iekš svētības
Pēc tavas patikšanas.

Es kā kāds putniņš bailibā Iebēgu tavā sirsniņā,
Uzņem man nabadziņu;
No grēku darbiem sargi man, Tavs Gars lai stiprin’ arīdzan
To ticību tik vāju.