Kādu baznīcas vienību meklē Roma?

Būtu svarīgi apzināties, kāpēc Romai šāda ārēja baznīcas vienība (arī ar luterāņiem) ir nepieciešama. Šādu vienību vairāk nekā simts gadus ir centušās panākt dažādas ekumeniskās kustības, bet Roma no šī procesa gan vienmēr vismaz oficiāli turējusies malā. Ekumenisko kustību mērķis ir bijis Jēzus vārdu “Lai visi ir viens!” (Jņ.17:21) īstenojums ārējā baznīcas vienībā. Tas ir ļoti augsts un cēls mērķis, kam daudzi krietni kristieši no visas sirds ir gribējuši kalpot.

Zīmīgi, ka ekumenisko kustību iesāka tieši luterāņi XX gs. sākumā. Viņi sāka ar Bībelē pamatotas kristiešu vienības meklējumiem galvenajos ticības jautājumos, jo tas saskaņā ar Rakstiem ir vienīgais īstais baznīcas vienības pamats.

Tomēr visai drīz šī ekumeniskā kustība izvērsās par baznīcpolitisku un sociālu kustību, kas pretēji sākotnējai iecerei deklarēja: “Mācība šķeļ, bet darbi vieno.” Vienprātību mācības jautājumos, kas būtu pamatota Svēto Rakstu mācībā, tā arī neizdevās panākt un no tās atteicās. Turpmāk vairāk tika meklēta ārēja vienotība, dibinot dažādas savienības, padomes, kurās apvienojās dažādas konfesijas un baznīcas, kas sadarbojās galvenokārt sociālā un humānā jomā.

Kādu baznīcas vienību meklē Roma? Šodien tā negaidīti ir uzņēmusies galveno lomu ekumeniskajā kustībā, taču Romas priekšstati par mācību un ticību ir visai izplūduši un sinkrētiski. Roma ir gatava sapludināt kopā visdažādākos ieskatus un mācības – gan kristīgas, gan pagāniskas.

Romas jaunā mācība – reliģiskai universālisms, kas ir vainagojums Romas ilgajam ceļam projām no Kristus Evaņģēlija un pretī pestīšanai ar darbiem – pasludina par pestījošu jebkuru reliģiju vai pat ateistisku morāli, ja vien tajā ir labie darbi un morāles normas. Kopš II Vatikāna koncila (1960.gadi) Roma māca, ka arī neticīgie un citu reliģiju piederīgie, kas nepazīst vai pat noliedz Jēzu Kristu, ja vien tie cenšas darīt ko labu, ir mistiskā veidā saistīti ar Romas baznīcu un var iemantot pestīšanu uz baznīcas rēķina. Protams, arī šajā jaunajā mācībā visa centrā jāpaliek pāvesta valdīšanai, jo pēc Romas mācības baznīcas pilnība realizējas tikai tad, kad pār to valda pāvests. Nekas cits nav tik svarīgs, pat Jēzus Kristus, kā izrādās, ne.

Tas vēlreiz parāda, ka pāvests sevi uzskata ne vien par Kristus vietnieku, bet pat par aizvietotāju. Šī iemesla dēļ reformācijas tēvi uzskatīja pāvesta varas institūciju par antikrista izpausmi, kas nostājas pret Evaņģēliju un tiecas vienīgi pēc laicīgas varas, kura panākama ar šādu ideoloģiju.

Tas, ka pāvestam ir tik atvērta sirds pret nabaga pagāniem un viņu reliģiju un viņš ir pat gatavs tiem piešķirt pestīšanu bez ticības Kristum, nebūt nenozīmē, ka viņa sirds ir tikpat atvērta pret evaņģēlisko brāļu ticību, kas grib paļauties vienīgi uz Kristu.

To labi raksturo kāds nesens piemērs. Seši no daudzajiem Romas katoļu baznīcas lāstiem, kas tika vērsti pret luterāņu mācību Tridentas koncilā (XVI gs.), tika izteikti pret luterāņu galveno ticības artikulu – mācību par attaisnošanu ticībā. Viens no šiem lāstiem skan:

“Ja kāds saka, ka attaisnojošā ticība nav nekas cits, kā vien uzticēšanās dievišķajai līdzcietībai, kura Kristus vārdā piedod grēkus, vai ka mēs tiekam attaisnoti vienīgi no žēlastības, – tas lai ir nolādēts.” (VI sesijas 12. kanons)

Pagājušā gadsimta pašās beigās daudzas PLF luterāņu baznīcas parakstīja Kopīgo paziņojumu par taisnošanas mācību ar Romas baznīcas kongregāciju Par kristiešu vienību pasaulē. Tas notika pēc vairāk nekā 20 gadu ilga katoļu un luterāņu teologu kopīga darba. Šajā dokumentā luterāņu puse ekumeniskas vienotības panākšanas labad piedāvāja Romas teoloģijai tuvinātu mācību par attaisnošanu, un abas puses vienojās, ka uz šo jauno, pārformulēto luterāņu mācību vairs neattiecas minētie Tridentas koncila lāsti.

Kad augstākstāvošā Vatikāna Ticības mācības kongregācija izanalizēja šo kopīgo paziņojumu, tās toreizējais vadītājs Jozefs Racingers (nu jau pāvests Benedikts XVI) oficiāli paziņoja, ka “Svētais ofīcijs” jeb Ticības mācības kongregācija neredz nekādu pamatu apgalvojumam, ka uz pieņemtajā Kopīgajā paziņojumā pārstāvēto luterāņu mācību vairs neattiecas Tridentas nosodījumi. Turklāt tas notika 2000.gada 31.oktobrī – Augsburgas ticības apliecības jubilejas gada Reformācijas dienā; jauka dāvana luterāņiem, vai ne! Tātad pat attiecībā uz pašiem piekāpīgākajiem luterāņiem, kas atkāpušies no evaņģēliskās skaidrības mācībā par attaisnošanu, XVI gs. Romas uzliktie lāsti paliek spēkā.

Šis fakts liek nopietni apšaubīt, ka pāvesta Benedikta nodomam drīzumā reabilitēt Luteru (ja tāds vispār pastāv) būtu mērķis reabilitēt Lutera mācību un ar bezviltīgu sirdi sveikt luterāņus kā ticības brāļus. Visdrīzāk tam ir kāds cits mērķis.

Tie, kas sekojuši līdzi e-publikācijām, atceras par ambiciozajiem Vatikāna varas plāniem Eiropas Savienībā. Romas baznīca dos ES tik ļoti nepieciešamo ideoloģiju, bez kuras tā nevar sasniegt savus mērķus. Ir skaidri redzams, ka Eiropas Savienību nopietni apdraud iekšējās nacionālās, reliģiskās, sociālās un politiskās pretrunas un tai trūkst ideoloģijas, kas varētu šīs pretrunas novērst. Turklāt tai nav arī kādas efektīvas struktūras, kas varētu šādu ideoloģiju novadīt līdz visu sabiedrības slāņu piederīgo sirdīm. Savukārt Romai ir gan šāda vienojoša ideoloģija (reliģiskais universālisms), gan pietiekami efektīva struktūra (baznīca), kas lieliski izturējusi laika pārbaudi.

Lai šo reliģiskā universālisma ideoloģiju pieņemtu Eiropas Savienības oficiālajā līmenī, Romai ir nepieciešams pirms tam veikt savu obligāto “mājas darbu” – īstenot šo ideoloģiju baznīcas iekšienē, t.i., nodibināt redzamu vienību. Vēlāk šai reliģiskā universālisma ideoloģijai vajadzētu efektīvi īstenoties arī kristiešu un nekristiešu reliģiskajā vienībā, kas stipri mazinātu spriedzi pasaulē un ievērojami uzlabotu politisko klimatu.

Benedikta XVI baznīcas apvienošanas centieni un īpaši veids, kādā tie tiek īstenoti, šķiet, liecina, ka viņš sparīgi ķēries pie šī obligātā “mājas darba” pildīšanas.

Mums, luterāņiem, nevajadzētu šos pāvesta baznīcas apvienošanas centienus pieņemt nekritiski, bet ir rūpīgi jāapsver, uz kurieni tie ved. Pat ja pāvests, lai pielabinātu luterāņus, reabilitē Luteru, kurš pats nekādi nevar šo situāciju komentēt, viņš tomēr turpina nolādēt apustuli Pāvilu (“Ja kāds saka, ka .. mēs tiekam attaisnoti vienīgi no žēlastības, – tas lai ir nolādēts”; sal. Ef.2:8-9). Šādā situācijā nākas atzīt – lai gan baznīcas ārēja vienotība ir labs un cēls mērķis, taču Evaņģēlija noliegšana ir pārāk augsta cena par šādu vienotību. Vai luteriskā baznīca to apzinās, parādīs laiks. Tai vajadzētu arī atcerēties, ka aizvien vēl aktuāli ir brīdinošie Lutera vārdi par pāvestiešiem, ko viņš ierakstījis savā teoloģiskajā testamentā – Šmalkaldes artikulos: “.. nauda, slava un vara viņiem ir viss.”

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes]