Kur tiesnesis ir Dievs, tur cilvēkiem nevar būt tiesību uz atriebību

“Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts (2.Moz.21:24): aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas. Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties.” [Mt.5:38-42]

Atriebība kā atmaksa vai kā aizstāvēšanās rīcība ir nepatvaļīga cilvēku pašcieņas un pašuzturēšanas darbība. Piektā antitēze attiecas tieši uz šo personisko jomu, kurā mūs skar ļaunums mūsu līdzcilvēku ļaunajos nodomos un darbos. Tādēļ tas ir jāatšķir — taču nav, protams, jāatdala — no tiesību kārtības un tiesas spriešanas amata kā sodot, tā attaisnojot. Norāde uz personīgās izturēšanās un tiesiskās kārtības atšķiršanu ir saskatāma 40 pantā, tāpat arī Mt.5:25.

Atmaksa pēc t.s. “ius talionis” ir arī Vecajā Derībā tiesību tēze, kas prasa ierobežot atriebību par nodarīto netaisnību: “..dzīvību pret dzīvību. Aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju. Deguma brūci pret deguma brūci, ievainojumu pret ievainojumu, rētu pret rētu” (2.Moz.21:23-24; sal.3.Moz.24:19-22; 5.Moz.19:14-21). Visās šajās situācijās personisko konfliktu regulē un ierobežo tiesiskā kārtībā. Atriebība kā Jaunajā, tā Vecajā Derībā aizliegta (sal.3.Moz.19,18; Sal.pam.20,22; 24,29), tāpēc ka tā rezervēta Dievam kā soģim (5.Moz.32:35 u.t., 43; Jes.35:4; Rom.12:19-20; 1.Tes.5:15; 1.Kor.6:7-8; 1.Pet.3:9).

Tāpēc Jēzus iebildumi nekādā ziņā nenozīmē tikai atteikšanos no spontānas aizsargāšanās. Jo tas ir spēkā jau Vecajā Derībā. Tas drīzāk nozīmē atteikšanos no tiesībām (sal. 1.Kor.6:7-8).

Pēc Rom.13:4 un 1.Pet.2:14, tikai valsts varai kā Dieva kalponei un šīs varas pārstāvjiem ir uzdevums un tiesības sodīt, izpildot atmaksas funkciju, pie kam pamatojums Dieva uzdevumā ietver sevī arī ierobežojumu, ko nosaka Dieva tiesības.

Minētie trīs piemēri mūs ikreiz ieved sadzīvisku konfliktu situācijās, un katrai no tām ir sava īpaša nozīme pamattēzes izvēršanai.

Sitiens pa labo vaigu notiek ar pretinieka labās plaukstas virspusi un ir nicinājuma zīme. Kā arī kristietis uz to var reaģēt, rāda Pāvila piemērs Ap.d.23:1-5. Viņš nolamāja augsto priesteri, kurš viņu nepelnīti bija licis sist. Kad viņam ar Dieva vārdu aizrāda un viņš uzzina, ka tas ir augstais priesteris, kas tātad atrodas Dieva aizsardzībā, viņš ņem vērā šo aizrādījumu.

Otrs sitiens, pa kreiso vaigu, tad notiek, iespējams, ar kreiso plaukstu un tāpēc varētu būt sāpīgāks. Bet Jēzus vārdi šeit aicina sekot Viņa priekšzīmei, kurš “zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu Tam, kas spriež taisnu tiesu”(1.Pet.2:23; Jņ.18:19-23).

Arī nākamais piemērs ar svārkiem, apakšdrānām, un apmetni, virsdrānām, tāpat attiecas uz atteikšanos no tiesībām bez tiesas sprieduma. Apmetni, kas naktīs reizē kalpo arī par segu, ķīlā ņemt drīkst tikai līdz saulrietam (sal.2.Moz.22:25). Šajā situācijā, kad aizdod prom apakš- un virsdrānas, nepaliek vairs nekas, lai apģērbtos dienā un apsegtos naktī. Bez tam vēl jāatgādina ar norādījumu uz 4.Moz.15:38 u.t. un 5.Moz.22:12, ka runa šeit nav vienīgi par miesas apsegšanu, apdraudēta ir arī attiecīgā cilvēka sociālā cieņa, par kuru saistībā ar kultu un saimniecību, piemēram, liecina apģērba pušķi.

Mums atkal tiek atgādinātas Jēzus ciešanas, kur attēlots, kā karavīri paņem Krustā Sistā drēbes un par tām met kauliņus (Jņ.19:23-24), piepildot Rakstu vārdus Ps.22:19. Mūsu Kungam tādējādi jāpiedzīvo pilnīga atgrūšana no sabiedrības: Viņam tiek laupīta miesas aizsardzība un personas gods.

Trešais piemērs, kurā ir runa par piespiešanu, attiecas uz pieprasītu pakalpojumu, pavadonību, veicot jūdzi garu ceļu; šī jūdze tiek brīvprātīgi dubultota, pievienojot vēl otru jūdzi (kas jau pārtapusi sakāmvārdā). No daudzajām skaidrojuma iespējām praktisks pielietojums atkal saskatāms ciešanu stāsta Mt.27:32 un Mk.15:21, kur reti lietotais grieķu vārds aggareuein, sinonīms vārdam “piespiest”, sastopams vēl tikai otro reizi: “Bet iziedami tie sastapa cilvēku no Kirēnas, vārdā Sīmani; tie piespieda to nest Viņa krustu.” Ar to netaisnība nekļūst par taisnību, taču netaisnību pēc Kristus parauga nes taisnais, un tā mēs tiekam ievadīti krusta sekotājos.

Atteikšanās pretoties ļaunumam un sekošana Jēzus paraugam krusta ceļā iekļaujas likumā dot vai aizdot lūdzējam, dodot neierobežoti, bez nosacījumiem (sal. 5.Moz.15:7-11; Sīr.29:1 u.t.). Kur mums tas liekas neiespējami un mēs to nedarām, tas mums būs ļoti labi saskatāms, un tādējādi mēs, uzklausot Kunga vārdus un skatot Viņa piemēru, atkal atrodamies pie robežas starp šīs pasaules valsti un Dieva valstību. Pretruna parādās mūsos pašos, kad mēs sākam sevi aizstāvēt un atvainot, tiklīdz tiek atklāta mūsu vaina.

Kungs, Tu pazīsti mūsu sirds sašutumu, kad mums tiek nodarīta pārestība un mēs pieredzam ļaunumu. Bet, kad mēs gribam tiesāt un atdarīt, Tu mums saki, ka Tu esi tiesnesis un atriebējs. Tur, kur mēs gribam paši tikt galā, Tu mūs vadi sava Dēla sekotājos zem krusta, pie kura Taisnais ir nomiris par netaisnajiem, Nevainīgais par mūsu vainām.

“Pie Tevis, Kungs, es patveros, neļauj man kaunā palikt mūžīgi! Izglāb mani pēc Tavas taisnības!” (Ps.31:1). Āmen.

Lasi turpinājumu »