Nezaudēt cerības

“Mēs nogājām pie tava brāļa Ēsava, un tas jau nāk tev pretī, un četri simti vīru ir ar viņu.” [1.Moz.32:7]

Mozus runā diezgan gari un saka daudz vārdu, aprakstīdams šo pārbaudījumu. Rakstos mums tiek rādīti daudzi līdzīgi piemēri, kuros redzam, kā Dievs mēdz pārbaudīt savus svētos un viņu ticību dažādos kārdinājumos.

Tā Ps.94:19 sacīts: “Kad man ir daudz sirdēstu, tad Tavs mierinājums arvien iepriecina manu dvēseli.” Šīs divas lietas savijas kopā, proti – pacietība jeb mierinājums un bēdas. Kad saņemts mierinājums, visu piepilda laime un prieks. Turpretī tad, kad nāk tumsa un bēdas, velns valda, un Kristus tiek sists krustā.

Tā nu šādi piemēri mums māca nezaudēt cerības, bet gaidīt pašu labāko un cerēt uz bagātīgu pestīšanu, zinot, ka nelaimēm noteikti pienāks gals, kaut arī paši neredzam galu savām bēdām, nedz sajūtam, ka Dievs ir mums klāt. Dieva klātbūtne miesai paliek apslēpta, un miesa to nespēj saprast.

Tādēļ ir nepieciešams mācīties Vārdu un tajā vingrināties; mums jāzina, ka šī pārmaiņa jeb apmaiņa nemitīgi turpinās visu svēto jeb ticīgo dzīvē, kuri grib patikt Dievam.

Tā Sv. Pāvils 2.Kor.1:8–9 par sevi pašu saka: “Mūsu bēdas bija pārāk smagas un gāja pāri mūsu spēkiem, tā, ka jau gandrīz vairs necerējām palikt dzīvi. Pēc mūsu pašu domām, bijām jau nāvei lemti.” Tomēr tev nav jābīstas, ka Dievs tevi apgrūtinās pār mēru; jo ir sacīts: “Dievs ir uzticīgs,” 1.Kor.10:13.