Pretestība evaņģēlijam

Tas nozīmē, ka mums jāuzņemas risks. Cilvēki var noraidīt Evaņģēliju. Un viņi bieži tā arī dara. Viņi nevēlas ticēt Dievam un pestīšanai pēc Dieva noteikumiem. Jā, arī vispārreliģioza pārliecība var nozīmēt Evaņģēlija noraidīšanu. Iespējams, ka šie cilvēki Evaņģēliju tā arī nav dzirdējuši un sapratuši. Bet, iespējams, ka viņi ir to sapratuši, bet noraidījuši. Tieši tā notika Jēzus darbības laikā. Farizejiem bija savs Dievs un sava morāle. Viņiem ar to pietika. Viņi nevēlējās pieņemt, ka par spīti visam viņi vēl joprojām bija grēcinieki tāpat kā visi pārējie un nebija spējīgi nopelnīt vietu Debesu valstībā. Viņi nevēlējās pieņemt Dieva izvirzītos noteikumus.

“Mēs ticam Dievam. Mēs darām labu. Un ar to mums pietiek.” Cilvēki atsakās pieņemt Evaņģēlija dāvanu un apmierinās ar to Dieva izpratni, kas kopīga visiem reliģioziem cilvēkiem. Viņi to uzskata par drošāku un labāk pamatotu nekā visu, ko kristietība māca pāri par to. Cilvēki mēdz iebilst pret grēksūdzi baznīcā. Tie uzskata to par piedauzību, ka kādam citam jāatbild par paša grēkiem. Tie var pieņemt Jēzu tikai kā ideālu cilvēku, nevis kā Dieva Dēlu un mūsu Glābēju.

Tātad no šīs vispārējās reliģiozitātes nav veidojusies par kādu nenoteiktu reliģisku nostāju, kuru iespējams padziļināt un attīstīt. “Šī priekštelpas kristietība” ir pārtapusi par Evaņģēlija pretmetu mācību par citu Dievu un citu ceļu pie Viņa. Tā kardināli atšķiras no kristīgās ticības Dieva un tā ceļa, ko Kristus mums rādījis. Pieņemot šādu Evaņģēlija pretmetu, cilvēkam jāmeklē argumentus, lai attaisnotu savu nošķiršanos no baznīcas un apustuliskās kristietības. Eventuāli šādam cilvēkam ir vieglāk formulēt savu pārliecību, nekā vienkārši vispārreliģiozam cilvēkam. Ja meklēsit cilvēku, kas spējīgs paskaidrot savu “privāto ticību”, tad visdrīzāk atradīsit kādu kristietības pretinieku. Tāds cilvēks ir mācījies ietērpt savus uzskatus vārdos. Iespējams, tas labprāt atklāti paudīs savus uzskatus. No tiem viegli varēsit gūt ieskatu par plašo cilvēku slāni, kurus saucam par vispārreliģioziem.

Visdrīzāk, visi šie cilvēki ir pārliecināti, ka ar saviem neskaidrajiem, nenoteiktajiem uzskatiem viņi pilnībā iederas baznīcā. Viņi uzskata, ka tas ir līdzīgi kā ar politiku cilvēki gandrīz pašsaprotami atbalsta noteiktu partiju, kaut arī nav “politiski aktīvi”, un tiem ir diezgan vājš priekšstats par šīs partijas programmu.

BAZNĪCAS ATBILDĪBA

Baznīcai ar Evaņģēlija vēsti pirmām kārtām būtu jāiet pie šā lielā cilvēku slāņa. Bet diemžēl notiek tā, ka baznīca vēlas atrasties uz mūsu laika “reliģiskā viļņa”, meklēdama kontaktu ar dažādām vispārreliģiskām izpausmēm: kristīgo zinātni, astroloģiju, spiritismu un visu veidu jaunām garīgām kustībām. Taču tās ir veltīgas pūles. Ne jau debates ar citādi domājošiem vadīs cilvēkus pie Kristus. Bet tas ir panākams, rūpējoties par dvēselēm un sludinot tiem, kurus Dievs caur Kristību ir uzņēmis savā baznīcā un aicinājis par mācekļiem, pat arī tad, ja tiem ir ļoti miglains priekšstats gan par Dievu, gan ceļu pie Viņa.

Tieši šeit ir mūsu iespējas, šeit kur cilvēki vēl nav pilnīgi noslēgušies. Ne jau polemika viņiem vajadzīga vai kritika par to, kas varbūt šķībs un greizs viņu uzskatos par Dievu. Bet tiem vajadzīgs dzīvs pasludinājums par Kristu un Viņa darbu. Kā mācītāji mēs esam aicināti runāt Dieva uzdevumā un sacīt saviem klausītājiem to, ko Kristus vēlas tiem sacīt. Tas nozīmē vispirms aicinājumu kļūt par mācekļiem. Šis “Seko man!” kas nejautā vispirms, kam viņi tic vai kādus grēkus darījuši ir vienkāršs aicinājums nākt un klausīties, jo Jēzus saka mums kaut ko dzīvībai svarīgu, ko iespējams dzirdēt vienīgi pie Viņa. Māceklis ir tas, kas nāk mācīties pie sava Skolotāja. Mūsu baznīcas lielā kļūda ir tā ka tik daudzi mūsu baznīcas locekļi nenāk mācīties pie sava Kunga. Un tai seko cita kļūda, tikpat postoša: ka mācītājiem nav gana ticības, zināšanu un mīlestības, lai ļautu cilvēkiem, kas nāk un klausās, izdzirdēt to, ko Jēzus sludināja saviem mācekļiem. Tāpēc arī mūsu klausītāju vidū nenotiek tas, kas notika Jēzus mācekļu vidū.

Lai palīdzētu vispārreliģiski noskaņotiem cilvēkiem, viņi vispirms ir jāaicina uz māceklību. Baznīca Jēzus vārdā aicina cilvēkus kļūt par mācekļiem jeb drīzāk: ņemt savu māceklību nopietni, uz ko tie aicināti savā Kristībā. “Nākt pie Kristus” nozīmē nāc un klausies! Un baznīcas atbildība pēc tam ir sludināt tiem Jēzus vārdus, caur kuriem Viņš joprojām pie mums dzīvo un darbojas. Baznīca aicina uz mācībām, uz māceklību, kura tad ved cilvēkus uz atgriešanos un patiesu ticību.

VEST PIE KRISTUS

Tāds ir baznīcas uzskats par vispārējo reliģiozitāti. Kristībā šie cilvēki ir aicināti par mācekļiem. Viņi ir sastapuši Dievu dabiskajā atklāsmē. Tagad tiem nepieciešams dot to, kā viņiem pietrūkst, un tas ir Kristus, Glābējs, kas miris par mūsu grēkiem, Augšāmceltais, kas aicina mūs jaunā dzīvē un kopībā ar Viņu. Šeit ir piedauzība, no kuras mums nevajadzētu baidīties vai vairīties. Ir labāk, ja kāds pasaka “nē, paldies” un pamet baznīcu, nekā vispār neuzzina lietas būtību. Nekas baznīcai un cilvēkiem nav bīstamāks kā tendence koriģēt un pārveidot Kristus vēsti, lai tā iederētos cilvēku aplamajā reliģijā, kura iedomājas esam labāka par Evaņģēliju. Liberālā teoloģija izmēģinājās ar šādu kristietības “atjaunošanu”. Šādi baznīca gan var iegūt piekritējus vispārreliģiozo vidū, taču tā netiek radīta kopība ap Kristu jeb dzīvas kristīgas draudzes. Tas dod remdenajiem un pasīvajiem bīstamas domas, ka patiesībā Jēzus ir tieši “tāds, kādu viņi iedomājas”, un tas, ko Viņš gaida no viņiem, ir tieši tas, ko viņi vienmēr ir darījuši. Bet cilvēks nekļūst par kristieti tāpēc, ka atzīst Jēzu par labu esam, iedomājoties, ka Viņš jau māca to pašu, ko mēs vienmēr esam domājuši un uzskatījuši par labu. Kļūt par kristieti nozīmē ticēt Jēzum un mīlēt Viņu, sekot Viņam un pakļauties visās lietās, kaut arī būtu pilnīgi jāizmaina savas domas pretēji tam, ko vairums uzskata par pareizu.

Dievs grib, lai visi cilvēki top izglābti un nāk pie patiesības atziņas. Tā ir baznīcas visdziļākā un nopietnākā motivācija. Tieši tāpēc baznīca nevar dot cilvēkiem visu, ko vien tie vēlas. Ne jau mēs izlemjam, kāda ir patiesība un kāds ir dzīvības ceļš. Tas reizi par visām reizēm ir dots Viņā, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība.

« Sākums | Iepriekšējā daļa »