Nemitīga cīņa ar kārdinājumiem

Patiesa kristieša dzīve ir kārdinājumu pilna. Viss pašreizējais laikmets ticīgajam ir nemitīga cīņa, kad tam pretī stājas viņa samaitātā daba un tumsas valstība, kas dažkārt liekas neiespējams smagums. Grēka inde ir tik ļoti cauraudusi mūsu dabu, ka tai nav iespējama patiesa svētdarīšana, ja tajā nenotiek nemitīga cīņa pret mūsu prāta un gribas tieksmēm.

Runājot par visu mūsu kārdinājumu avotu, vispirms jāievēro mūsu kritusī un saindētā daba, kas citkārt saukta par miesu. Mūsu prāts ir tumšs un izkropļots, tā ka pastāvīgi maldāmies aplamās domās par Dievu un sevi. Mūsu sirds un griba ir kā neizsmeļams grēka un muļķības avots, tā ka allaž kaut kas noiet greizi.

Tā saka Tas Kungs: “..cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu..”, un tā tas ir jau “no mazām dienām” (1.Moz.6:5; 8:21). Un vēl: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer.17:9). Kristus saka: “Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi” (Mt.15:19; Mk.7:21).

Redziet, kāds indes avots un ļauns čūskas dzimums! Tas Kungs nesaka: no viena vai otra cilvēka sirds vai no kādas bezdievīgas sirds, bet Viņš saka, ka “no sirds”, t. i., no visu cilvēku sirds. Vai mēs to nepieredzam ik dienu? Vai visi ticīgie nenopūšas un nežēlojas par ļaunām domām un atbaidošo sirdi?

Taču bieži tiek noklusēta pati būtība, kas rosās sirdī, jo ir tik ļoti grūti aptvert visas tās aplamības, kas dzimst kristieša sirdī. Daudzi dievbijīgi un pieredzējuši kristieši atzīst, ka visas Kristus minētās lietas patiešām ir klātesošas arī viņu domās. Pāvils raksta, ka tieši tur, kur nāca Bauslība, grēks atdzīvojās (Rom.7:8-9). M. Luters saka:

Jo vairāk mums ir Evaņģēlija gaismas, jo vairāk arī Bauslības gaismas, un, jo vairāk Bauslības gaismas, jo vairāk grēkatziņas, tā ka neviens cilvēks neizjūt šo ļaunumu tik spēcīgi kā paši svētākie.

Pretorijs saka:

Jā, kas vien ir bagātīgi saņēmuši Garu un savā dievbijībā un mīlestībā tapuši visstiprākie, tie arī ļaunumu izjūt visasāk.

Līdzīgi raksta arī pazīstamais Oto Hūns*:

“To ir atzinuši visu laiku svētākie un garīgākie ļaudis, ka pat pašos labākajos un garīgākajos brīžos tiem uzbrūk visbriesmīgākie miesas kārdinājumi un pārbaudījumi – un tas notiek divkārt un trīskārt vairāk nekā parasti!”

Tas šajā laikmetā ir pirmais visu ticīgo bēdu, cīņu un kārdinājumu avots.

Blakus mūsos mītošajai samaitātībai stāv otrs kārdinājumu avots – pasaule, kas mūs kārdina ārēji. Brīžam tā vedina uz tukšību, baudām, lepnumu un visa veida jutekliskumu, brīžam – uz dusmām un nepacietību, uz ko mūs provocē vārdi un darbi. M. Luters rakstīja:

No pasaules mēs nepieredzam neko citu kā naidu, ļaunprātību, naidīgumu, vardarbību, netaisnību, neticību, atriebību, zaimošanu, aprunāšanu, augstprātību un lepnību ar pārmērīgu greznošanos, godu, spožumu un varenību.

Treškārt, jāpiemin velns, kas savās spēlēs izmanto gan mūsu miesu, gan pasauli, iedvesmojot uz ļaunumu un iedvešot kārdinājumus. Viņš īpaši izmanto mūsu dabiskās tieksmes, tā ka ikviens, kam ir tieksme uz dusmām, ļaunprātību un nepacietību, piedāvā viņam labu augsni kārdinājumiem. Kam ir tieksme uz baudām un vieglprātību, to velns kārdina ar tām. Kas pēc dabas ir alkatīgs, tam viņš rāda visas pasaules bagātības un to godību.

Dažkārt ir grūti atšķirt, kurš kārdinājums nāk no aplamās sirds un kurš no velna. Taču, ja, piemēram, tavs prāts pēkšņi pārvēršas un lietas, kuras vienmēr esi uzskatījis par bīstamām (varbūt pat par rupjiem grēkiem) un kuras iedvesa tevī šausmas, pēkšņi tev šķiet nebūtiskas un neizskatās vairs pēc grēka, to sauc par kārdinājumu: “Jūs nemirsit vis” (1.Moz.3:4). Tev jāsaprot, ka tagad tevi ir satvērusi garīga apstulbināšana, kas mainījusi tavu uztveri. Tas ir vecās čūskas darbs, kas rada tevī šo pārvērtību.

M. Luters skaidroja:

Velns īpaši darbīgs ir tajās lietās, kas saistītas ar sirdsapziņu. Tas garīgā ziņā vēršas pret Dieva vārdiem un Dieva darbiem un vēlas panākt, lai cilvēks tos sāktu nicināt un atkristu no ticības, cerības un mīlestības. Tad velns varētu mūs ievest neticībā, viltus drošībā un apcietināšanā vai arī tieši pretēji – izmisumā, Dieva noliegšanā, zaimošanā un neskaitāmās citās šausmās. Tās ir liesmojošas un indīgas bultas, kuras sirdī šauj nevis miesa un asins, bet pats velns.

Redzi, no šiem trim ienaidniekiem – velna, pasaules un mūsu pašu miesas – izriet nemitīgi kārdinājumi, kamēr vien dzīvojam virs zemes. Vai vispār varam dzīvot citādi, kā atrodoties nemitīgā cīņā ar ļauno? Kas notiek ar tiem kristiešiem, kas savu dzīvi pavada brīvi no visiem kārdinājumiem un cīņām? Vai tiešām viņu miesa ir kļuvusi tik svēta? Vai čūskas sēkla vairs nekaro pret sievas dzimumu ticīgajos? Vai velns ir kļuvis tik jauks, ka nevēl mums vairs nekā ļauna? Vai Kristus un Beliars ir tikuši samierināti? (2.Kor.6:15).