Dievbijīgs gans ir norūpējies par savām avīm

Teicami ir iekaist par labu vienmēr un ne tikai tad, kad es esmu pie jums. [Gal.4:18]

Tas ir, it kā. Pāvils gribētu sacīt: es esmu jūs uzslavējis par to, ka esat mani ļoti dedzīgi mīlējuši, kamēr biju pie jums un savā miesas vājumā sludināju jums Evaņģēliju. Ar šādu dedzību jums vajadzētu turēties pie manis arī tagad, kad neesmu pie jums – itin kā es nekad nebūtu no jums aizgājis, jo, lai gan miesīgi esmu projām, mana mācība tomēr ir pie jums. Tā kā esat saņēmuši Svēto Garu, jums vajadzētu paturēt šo mācību un domāt, ka Pāvils vienmēr ir ar jums, kamēr vien jums ir viņa sludinātā mācība. Es nenopeļu, bet uzslavēju jūsu dedzību, ja tā ir dievišķa, no Gara nākusi, nevis miesīga dedzība. Gara dedzība vienmēr ir laba, jo tā deg par labo; turpretī miesīga dedzība tāda nav.

Tā, Pāvils slavē galatiešu dedzību, lai darītu laipnākas viņu sirdis, ka tās ar pacietību uzņemtu viņa nosodījumu – itin kā apustulis gribētu sacīt: ņemiet par labu manu nosodījumu, jo tas nenāk no sadusmotas vai ļaunas sirds, bet no sirsnīgām rūpēm un raizēm par jums.

Arī šeit redzam retorisku piemēru, no kura varam mācīties, ka dievbijīgs gans ir norūpējies par savām avīm un veltī visas pūles, lai gan ar rāšanos, gan ar labu vārdu un lūgumu palīdzību uzturētu tās svētīgā mācībā un pasargātu no visiem maldinātājiem.