Rīta gaisma mūžiga [721]

Rīta gaisma mūžiga,
Atspīdums no Dieva vaiga,
Spīd šai rīta stundiņā
Mums uz ceļu, kur jastaiga,
Ka ta nakts caur tavu spēk’
No mums bēg.

Pasaule ir tumsibā,
Krēsliba apklāj to zemi;
Kad tu savā gaišumā
Savus ļaudis, Kungs, uzņemi,
Tad mēs gaismā staigājam,
Nemaldam.

Lai tavs Gars kā rasa krīt
Uz to sauso siržu lauku,
Ka tavs miers to dvēselit’
Pilda mums kā tukšu trauku;
Svēti savu nabagu
Pulciņu.

Lai tavs uguns iekš mums deg,
Kamēr deldēti tie grēki,
Lai kā upit’ iekš mums tek
Tavas mīlestibas spēki,
Ka mēs, pirms še nomirstam,
Dzīvojam.

Novelc grēku-drēbes mums,
– Tavā taisnībā ietīti
Lai mēs kā tavs īpašums
Kalpojam tev svēti, glīti,
Ka bez bailēm varam būt,
Kad viss zūd.

Kad būs beigts tas pazt’ra miegs
Un mums ausīs diena jauna,
Lai tavs vaigs mums tad ir prieks,
Ka atpestiti no ļauna
Ar tiem svētiem varam mēs
Uzcelties.

Tumšs tas ceļš uz mūžibu,
Spīd mums, debes-saule svēta!
Ved caur as’ru ieleju,
Ieved mūs tai miera-vietā,
Kur tavs prieks, ko sirds tad jūt,
Vairs nezūd.

123. 47.