Neprātīgi ceļi

“Dievs ir mīlestība” (Jņ.4:16) tā vairs nav vispārēja dzīves gudrība vai negudrība. Bet reāls, vienīgais nesagraujamais pamats, uz kura likta visa dzīve.

Tā ir patiesība un tā ir realitāte. Tas pieder pie baznīcas aicinājuma, ka tai cilvēkiem jāsaka šīs lietas, un tie tās uztvers vai nu kā labi domātas frāzes un nepatiesību vai arī kā pašsaprotamību.

Vārds “Dievs ir mīlestība” ir zem šīs lietās bīstamības. Tas ir pavisam tuvu tam, ka tas tiek uzskatīts par labi domātu pārspīlējumu, par frāzi baznīcas svētkiem un līdz ar to tiek noraidīts pamatos kā nepatiesība un tā nopietnība tiek nolaupīta.

Arī tā ir šī vārda nopietnības izbojāšana, ja to uzskata par pašsaprotamu. Nē te ir runa par nepašsaprotamu, neiespējamu, par neticamu, ja tiek runāts par Dieva mīlestību. Un tomēr šis neiespējamais ir patiesība, tik patiess, ka uz tā var tikt balstīta visa cilvēka dzīve.

Kurš paliek mīlestībā. Tas neiet pasaules noteikto lielisko ceļu, bet gan savu, bieži vien nesaprotamo, bieži vien neprātīgo ceļu. Viņam pietrūkst pasaules gudrības gabaliņš, ko sauc par egoismu. Bet šajā neprātīgajā, brīnumainajā ceļā tas, kam acis dotas saskatīt, saredz atspīdam kaut ko no pašas Dieva godības.