Kā heterodoksija izšķīdina ortodoksiju sevī

Heterodoksiju raksturo ne jau patiesības noliegšana (kā to dara antikristīgi kulti), bet gan samierināšanās ar maldiem, meliem, grēkiem un blēņām. Un tas notiek visos struktūras līmeņos. Pat pareiza prakse nespēj izlabot greizu struktūru, jo heterodoksija izšķīdina ortodoksiju pakāpeniski, līdz draudze attopas tikai tad, kad svētīgais mantojums tai jau ir atņemts. Par piemēru ņemšu LELB — struktūru, kuru ilgus gadus uzskatīju par savu, līdz atzinu to par heterodoksu. Tagad esmu no tās izgājis… bet vai tas nozīmē, ka man tā nerūp? Lūkosim izzināt.

Krietna luterāņa reakcija konstatētojot maldus ir pretreakcija tiem. Un krietna luterāņu mācītāja reakcija ir centieni konstatētos maldus atspēkot. Tas ir salīdzinoši vienkārši attiecībās uz iekšējo struktūru. Ja maldi konstatēti pie draudzes locekļiem – Nostāja ir skaidra un gaiša: gribi turpināt sekot uzrādītajiem grēkiem? – tev nav vietas draudzē!

Attiecībā uz ārējo struktūru jau ir daudz komplicētāk. Spēja izvērtēt laikus un sludināšanas telpu ir vai nu dāvana no Dieva vai paša uzkrāta pieredze (patapināta no kolektīvās atmiņas resursiem: literatūras vai citiem avotiem).

Krietnus mācītājus varam sastapt gan ortodoksā gan heterodoksā vidē. Tāpat nesaku ka ortodoksā vide automātiski izslēdz arī visnotaļ “blāvus spīdekļus”. Taču noteicošais princips ir līdzīgs kā attiecībās ar draudzi (tikai apgriezti proporcionāls uz ārējo struktūru) – Nostāja ir skarba un skaudra: gribat turpināt sekot uzrādītajiem grēkiem? – man nav vietas šinī struktūrā!

Skaidrs ka ar pliku teoriju vien (lai cik pareiza tā izklausās) krietnajiem luterāņiem nepietiks lai noceltos no savas vietas un lūkotu pievienoties tuvākajai pareizi mācošajai draudzei vai tuvākajai ortodoksajai kopienai vai struktūrai. Šo saku ar savu daļu ironijas, jo nav jau nekas nepareizs pamācīt vai izglītot tos kas starp maldu brikšņiem pēc gaismas lūko:)

Piemēram no ortodoksas vides nācis KLB mācītājs Uģis Sildegs bez sirdsapziņas pārmetumiem var būt mācībspēks Lutera akadēmijā, kura izglīto heterodoksas vides LELB garīdzniekus. Tas ir tik pat pareizi kā ticīgs kristietis iet un sludina pagāniem un “spīd ar savu ticību” pasaulē visapkārt izplatot Evaņģēlija saldo smaržu.

Citāds status ir LELB struktūrā esošam (iekšēji ortodoksam) mācītājam. Piemēram Aleksandru Biti droši varam uzskatīt par krietnu luterāņu mācītāju. Un Biķeru draudze principā vien formāli ir LELB. Šie LELBam vajadzīgi vairāk nekā Biķerniekiem konzistorijs ar visām šo glumajām shēmām. Biķeru draudze ir finansiāli neatkarīgi savu iztirgoto vai izīrēto nekustamo īpašumu dēļ un visnotaļ svētīta ar tīru mācību. …taču vai ak vai… svētīgais Aleksandrs tur vien uz kādu laiku, un ar savā reizē to vietu atstās (kā svētīgais Uldis Rožkalns nu savu vietu Rīgas Svētā Marka draudzē ir atstājis)…

Redzi! Drusku tik tam LELB jāpaciešas un … iespējams aizsūtīs arī turp kādu no sev lojāliem ceremonij-meistariem. Heterodoksa vide agrāk vai vēlāk ortodoksos sagandē (ja tie skaidri nenošķir sevi nost) …un pat ja ne pašus, tad viņu atstāto mantojumu.

Tā nu LELB nes pašizdomātā Lutera vārdu; Romas katūļi seko paš-modificētajam Pēterim; lielākā daļa pasaulīgo x-tiešu pielūdz svešo(citu) Jēzu.

… kā Jēzus Pēterim, (kas tikko bija atzinis Jēzu par Mesiju, bet mirkli vēlāk provē Viņu no krusta ceļa atturēt) saka: atkāpies sātan! Tā arī mēs viens otru te (e-Baznīcā, e-Polemikā vai e-whaatsapā) pa laikam e-ntuziastiski iepļaukājam, lai mēles tukšu nesāk gvelzt.

Konfesionālā mācība ir nepielūdzama: Baznīca pastāv tikai tur, kur skaidri sludināts Evaņģēlijs un pareizi pārvaldīti sakramenti (CA VII), un tur, kur mācība netiek jaukta ar cilvēku iedibinājumiem (CA XXVIII). Turpretī tur, kur maldi tiek pieciesti, tur Baznīca vairs nepastāv kā vera ecclesia, bet tikai kā ārēja struktūra, kurā patiesība un meli ir sajaukti (CA VIII). Taču sadraudzība starp patiesību un maldiem nav iespējama (2. Kor. 6:14; FC SD X). Kristus vārdi Pēterim — “atkāpies, sātan” — ir doktrināls spriedums pret visu, kas novērš no krusta un aizstāj Dieva vārdu ar cilvēku prātu. Un tur, kur šis spriedums vairs netiek izteikts, tur heterodoksija jau ir izdarījusi savu darbu: tā vai nu izšķīdina sevī ortodoksos vai nu iekapsulē tos savā ,,izolētajā ortodoksijā”. Rezultātā izšķiež Luterisko mantojumu un atstāj tikai zīmolu bez satura. Tāpēc es saku ka nošķiršanās nav vis augstprātība, bet paklausība Kristum un apliecībai; un tur, kur struktūra atsakās atgriezties pie patiesības, ortodoksam nav citas iespējas kā sacīt: “… man nav vietas jūsu sadraudzībā.”