Par Evaņģēlija satvertām dvēselēm

Kas bīstas sevi piekrāpt ar aplamu ticību un neīstu, viltus atgriešanos, tiem ļoti rūpīgi jāpārdomā galvenais, proti, grēka un necienības krīze dvēselē, kas nebūt neiestājas nejauši. Tā ir nepatīkams un satraucošs mudinājums uz atgriešanos.

Krīze ir atgādinājums, ka dvēsele neatradīs mieru pasaulē. Savas nemitīgās trauksmes dēļ cilvēks negūst mierinājumu nekur citur – vien Kristus nopelnā, tādēļ savas ticības uzturēšanai tam ik dienu ir vajadzīgs Evaņģēlijs. Šādos Jēzus meklējumos sirdī dzimst īsta atgriešanās un dzīva ticība – arī tad, ja cilvēks nesajūt nekādas īpašās prieka sajūtas.

Mārtiņš Luters runā par šīm klusi, nemanāmi pietuvinātajām dvēselēm, stāstīdams līdzību par tīklā notvertām zivīm. Viņš saka:

Kad šīs zivis pavisam lēni top vilktas uz krastu, viņas to pat nepamana, jo jūtas ūdenī brīvas. Bet, nonākušas krastā un iznākušas ārā – atklātībā, tās sāk spirināties, tāpēc ka pirmoreiz saprot, ka ir notvertas. Tas pats notiek arī ar Evaņģēlija satvertām dvēselēm, kā Kristus to attēlo Dieva valstības līdzībā par tīklu. Sirdī ienākot Evaņģēlija vārdam, tās top piesietas Kristum un ārā no elles un grēka vilktas tik klusi un meistarīgi, ka dvēsele to nemaz nejūt, lai arī vēl joprojām atrodas grēkā un nāvē (Lk.5:8–11). Bet milzīga cīņa iesākas tad, kad sajūtas sāk cīnīties pret ticību un ticība pret sajūtām. Jo stiprāka ir ticība, jo spēcīgākas top emocijas, un – otrādi. Mums vēl joprojām piezogas tādi grēki kā augstprātība, alkatība, dusmas un daudzas tamlīdzīgas lietas, bet tas viss ir ar nolūku, lai šādi dzītu mūs pie ticības, lai mūsu ticība aizvien vairāk pieaugtu un dienu no dienas vairotos.

Tev ir ļoti nepieciešama šāda pieredze, turoties vienīgi pie Dieva vārda un klausoties Viņa vārdus Evaņģēlijā un sakramentos! Tas Kungs vēlas, lai tu vienkārši uzticētos Viņa vārdam, jo, kas netic Dieva liecībai par Viņa Dēlu, tas ir darījis Dievu par meli (1.Jņ.5:10). Taču mācies Dieva priekšā zemoties arī tad, kad, uzticoties Viņa apsolījuma vārdam, tu negūsti patieso mierinājumu – zini, ka ticība ir Dieva velte un dāvana! Piesauc Viņu savās asarās: Kungs, “es ticu, palīdzi manai neticībai” (Mk.9:24)! Vai arī līdz ar Jēkabu cīņā saki: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi!” (1.Moz.32:27).

Rūpīgi šķirsim saņemšanu ticībā un jūtamu Dieva žēlastības saņemšanu! Jo izšķirošā ir pārliecība, kas nāk tikai ticībā. – Ticība ir dzīvības, miera un svētdarīšanas spēka avots, kas bēdās dod vislielāko mierinājumu. Visļaunāk ir tad, ja pietrūkst galvenā. Ir daudz dažādu iemeslu, kādēļ žēlastību meklējošām dvēselēm pietrūkst šīs ticības pārliecības. Pirmais un svarīgākais ir jau minētā tendence balstīt ticību sajūtās, grēknožēlā, ticības augļos vai kaut kā citādi sevī pašā.

Citiem ir raksturīga vieglprātība vai klaiņojošas domas, kas pastāvīgi novirzās no galvenā jautājuma: vai dzīvoju Dieva žēlastībā? Tiem ir tendence izmainīt dzīvi sīknaudā un veltīt sevi visādiem tematiem. Taču īstenībā tiem klusībā ir jāapstājas pie šī viena galvenā: Kungs, kā iegūt Tavu žēlastību? Īsta miera iegūšanai viņiem būtu jāpievēršas Tā Kunga mācībai, kas dota Viņa vārdos. Taču diemžēl tie nemeklē Dieva žēlastību, bet nodarbina sevi ar citiem jautājumiem. Ārkārtas situācijā viņi zinātu, kur rast mieru, kā bieži to novērojam tad, kad šādas dvēseles steigā tiek nostādītas uz mūžības sliekšņa, piemēram, kādas draudīgas slimības gadījumā, jo tad viņi tūdaļ nonāk pie izšķiršanās un drīz atrod mieru!

Savukārt citi cieš no smagas, verdziskas prāta nomāktības vai arī ir pakļauti grūtiem, nospiedošiem kārdinājumiem, velnišķām domām un pārbaudījumiem, ko nevienam citam tie neuzdrošinās atklāt, dzīvodami nemitīgā trauksmē. Dažkārt nāk ķermenisks vājums savienojumā ar aplamām iedomām, ka visiem ir jāpiedzīvo vienlīdz priecīgas ticības sajūtas. Taču šādas slimības un kaites gadījumā tas nemaz nav iespējams, tādēļ viņi to sāk uztvert kā savu vainu, ka nespēj uzticēties Dieva vārdiem. Ak, kaut visi šie ļaudis saprastu, ka viņu sirds ilgu un izsalkuma augstākais mērķis ir Kristus un Viņa žēlastība, ka Viņš ir pats galvenais! Jēzus aicina: kas pie Manis nāk, to Es neatstumšu!