Vai apzinies savas dzīves mērķi?

“Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli.” (1.Pēt.2:11)

Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā cilvēks redz visu savu dzīvi uz zemes. Jo vairāk cilvēks kļūdās savas šīs zemes dzīves vērtējumā, jo vairāk viņš neizprot mērķi, ko Dievs viņam ir paredzējis. Jo skaidrāk cilvēks apzinās, kāda ir viņa dzīve šajā pasaulē, jo drīzāk viņš sasniedz mērķi, ko Dievs viņam ir noteicis.

Bet kā tad vairums cilvēku redz savu dzīvi šajā pasaulē? Viņi tic, ka Dievs viņus radījis, lai viņi pēc iespējas vairāk un ilgāk baudītu dzīves skaistumu, priekus un ērtības un pēc tam visu parādu samaksātu ar nāvi. Vai arī viņi domā, ka viņiem vajadzētu palikt šeit uz visiem laikiem. Šāda dzīves skatījuma skumjais rezultāts ir tāds, ka šie cilvēki pilnībā aizmirst par savas nemirstīgās dvēseles glābšanu un mūžību, ko Dievs viņiem ir paredzējis. Viņi nekad nejautā: “Kas man jādara, lai es tiktu glābts?” Viņi secina, ka viņiem nav vajadzīga ne Bībele, ne dievišķa atklāsme, ne ceļa zīme uz Debesu tēvzemi, ne Glābējs, ne Svētdarītājs. Viņi tiecas vienīgi kļūt bagāti ar zemes labumiem un sasniegt augstu godu, lai varētu dzīvot pēc iespējas laimīgāk. Lielākajai daļai nerūp Dieva svētā griba, viņi neieklausās savā sirdsapziņā un nebaidās no grēka un netaisnības. Viņi bauda zemes dzīvi un metas visās miesīgajās izklaidēs.

Bet mūsu tekstā svētais Pēteris atgādina kristiešiem, kā viņiem pareizi jāuztver sava dzīve uz zemes: “Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli.” Kristietim jāatzīst, ka visa viņa dzīve ir ceļojums, un viņam jāatturas no katras miesas kārības, kas cīnās pret viņa dārgi atpirktās dvēseles glābšanu.

Kurš ceļotājs gan sasniegs savu galamērķi noteiktajā laikā, ja ļaus sev kavēties ceļā, kad vien viņu vilinās izklaides un baudas, ar kurām viņš sastopas savā ceļojumā? Ir svarīgi, lai viņš turpinātu savu ceļu taisni uz priekšu, nekur neapstājoties, remdējot tikai izsalkumu un slāpes, un tad, no jauna spēcinājies, atkal dotos ceļā.

Ja kristietis atzīst, ka viņa dzīve nav nekas cits kā ceļojums uz svētlaimīgu mūžību, šī pārliecība viņam steidzami liks atturēties no miesas kārībām, kas ir vērstas pret dvēseli. Viņa miesa var kārdināt viņu pieķerties tādām šīs zemes dzīves lietām kā nauda un mantas, māja un īpašums, slava un iedomīga rotāšanās, bet, paturot prātā savu ceļojumu, viņš atcerēsies vārdus no Vēstules ebrejiem (13:14): “Jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo [pilsētu, kas nāks].” Tad domas par miesīgām baudām un labām dienām liks viņam nobīties, un viņš ātri vien saraus važas, kas ieskauj viņa dvēseli. Tad viņš atkal dosies savā ceļojumā, teikdams: “Man nav lemts šeit gulēt uz mīkstiem spilveniem. Es vēl neesmu sasniedzis savu galamērķi. Varbūt manas dzīves saule drīz norietēs un pienāks nakts, kurā neviens nevarēs strādāt un neviens nevarēs pabeigt ceļu uz Debesu galamērķi.”