Kristus dzimšana

“Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē.” [Lk.2:7]

Es bieži esmu sacījis un arī tagad saku: kas grib iepazīt Dievu un nemaldīgi domāt par Viņu, tas lai ieskatās silītē un visupirms iepazīst Jaunavas Marijas Dēlu, kas dzimis Betlēmē – bērnu, kas guļ mātes klēpī un zīž; tad viņš it labi varēs iemācīties, kas ir Dievs. Tad šī atziņa neiedvesīs bailes, bet sniegs prieku un mierinājumu.

Ir jāsargās no augstām domām, kuras ar savu lidojumu mēģina uzkāpt Debesīs bez šā Vadītāja, proti, bez Kunga Kristus Viņa cilvēcībā, kā Dieva vārds par Viņu skaidri un vienkārši saka. Paliec pie tā, un neļauj prātam tevi maldināt. Tad būsi Dievu pareizi sapratis.

Jo mūsu mīļais Kungs ir cietis salu, badu un bēdas, bet īpaši vienkāršs un nabadzīgs Viņš bija, atnākdams šeit, virs zemes, piedzimdams Betlēmē. Tur viņam nebija ne istabas, ne šūpuļa, ne spilvena, ne palaga; Viņam bija jāguļ silē govju un vēršu priekšā.

Ja tur guļ mans Brālis, pats Debesu un Zemes, visas radības Ķēniņš, ja viņš ir tā pazemojies – kā gan es uzdrīkstos būt tik lepns? Kādēļ vēlos dzīvot greznībā un neko negribu paciest? Ja godības Ķēniņš manis dēļ tā cieš – kas tad es esmu? Vai nav tiesa, ka esmu nožēlojams grēcinieks un neesmu cienīgs gulēt pat uz linu susekļa, tomēr es guļu mīkstā gultā, kamēr mans Kungs guļ silē uz cietiem salmiem.