Tiesnesis jau stāv pie durvīm

“Pēdējās dienās nāks nikni smējēji, kuri dzīvos savās pašu kārībās un sacīs: kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.” (2.Pēt.3:3-4)

Svētajos Rakstos kristīgā baznīca tiek pielīdzināta gan tīrumam, kurā starp kviešiem auga nezāles līdz pat laika beigām, gan kāzām, kurās ne visi klātesošie bija uzvilkuši kāzu drēbes, gan tīklam, kurā ir noķertas gan labas, gan sapuvušas zivis. Tāpēc nevajadzētu būt grūtībām saprast, ka nekad nav bijusi pilnīgi tīra baznīca un ka daudzi baznīcā, kas ir tikuši kristīti baznīcā un nesuši kristiešu vārdu, ar saviem darbiem ir nolieguši šo vārdu un savu Kristību. Šī samaitātība, kas vienmēr pastāvējusi kristīgās baznīcas vidū, nekad nav bijusi tik liela kā šodien.

Tiesa, Lutera laikā tas bija īpaši biedējoši. Izpostīšanas negantība, ko pravietoja Daniēls un Kristus, tad stāvēja svētajā vietā; notika lielā atkrišana, par ko Pāvils bija iepriekš paziņojis; grēka cilvēks un pazušanas dēls Antikrists sēdēja Dieva templī, tika pielūgts paša Kristus vietā un ieviesa savus cilvēciskos baušļus Evaņģēlija vietā. Lai gan viņš bija aizliedzis kristiešiem lasīt Bībeli, viņš tomēr neuzdrošinājās anulēt pašus Rakstus, pasludinot tos par cilvēku vārdu un pasaku grāmatu. Tāpēc, tā kā Dieva Vārdam joprojām bija vērtība visā nemierpilnajā kristīgajā pasaulē, baznīcas reformācija tajā laikā vēl bija iespējama. Baznīcas pamats vēl nebija nojaukts, un tādējādi ar Dieva palīdzību to varēja atkal uzcelt un Dieva templi varēja godpilni augšāmcelt.

Bet kāda ir situācija šodien? Svētā Pētera pravietojums ir piepildījies: “Pēdējās dienās nāks nikni smējēji, kuri dzīvos savās pašu kārībās un sacīs: kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.” (2.Pēt.3:3-4) Vai kristīgā pasaule nav pilna ar nikniem smējējiem, kuri vairs netic Dieva apsolījumam un draudiem un kuriem domas par pēdējo dienu ir tikpat smieklīgas, kā Sodomas iedzīvotājiem reiz šķita šīs pilsētas iznīcināšana ar uguni un sēru? Vai tagad kristīgās baznīcas pamats nav nojaukts? Vai nav miljoniem cilvēku, kuri reiz ir tikuši kristīti trīsvienīgā Dieva vārdā un kuri vairs neuzskata un nepasludina Dieva Vārdu par Dieva Vārdu, bet drīzāk par nožēlojamu pasaku un mītu grāmatu? Jā! Turklāt, vai nav daudz tādu, kas vēlas būt uzticīgi kristieši, bet kuri ir tā saindēti ar neticību un mūsu laikmeta nepatiesajiem skaidrojumiem, ka vairs nespēj noticēt lielai daļai no Bībelē rakstītā, noraidot šo vai citu daļu vai tā vietā dodot priekšroku sekot savam saprātam, savai sirdij vai pasaules principiem? Vai nav daudz kristiešu, kas kautrējas apliecināt Vecajā un Jaunajā Derībā teikto, jo tas ir nepatīkami un aizskaroši augstprātīgajiem un brīvību mīlošajiem cilvēkiem?

Ak, kaut Dievs debesīs par mums apžēlotos! Mūsdienās pat ticīgie ir kļuvuši par neticīgiem. Tāpēc reformācija šķiet neiespējama. Skaidrs, ka pasaule iet uz norieta pusi. Lielo [grēku] plūdu, Sodomas un Gomoras un Jeruzālemes iznīcināšanas piemēri piepildās mūsu acu priekšā. Pār mums ir nākusi pasaules pusnakts stundas tumsa. Tiesnesis jau stāv pie durvīm. Pasaules pulksteņa āmurs ir pacelts, lai paziņotu par pasaules pēdējās stundas beigām. Dieva karaspēks, debesu pulku Tā Kunga eņģeļi, jau ir ieņēmuši kaujas pozīcijas, lai cīnītos lielajā Pēdējās dienas kaujā. Pēc dažām pasaules laika minūtēm atskanēs Dieva bazūne.