Bauslība ir audzinātāja

“Lai viens no jums, brāļiem, paliek važās šinī apcietinājumā, bet jūs pārējie ejiet un aizvediet labību, tāpēc ka bads taču ir jūsu mājās. Atvediet savu jaunāko brāli pie manis.” [1.Moz.42:19-20]

Jāzeps no sirds mīl savus brāļus un nevēl tiem ļaunu, tomēr ārēji izturas pret viņiem cietsirdīgi un gandrīz pakļauj tos nāves briesmām. Viņi gan paši iepriekš ir izturējušies pret Jāzepu vēl daudz cietsirdīgāk un gribējuši viņu nonāvēt.

Bet Jāzeps grib tikai vest brāļus uz dzīvību un pestīšanu, – kaut arī ārēji viņš izturas pavisam citādi.

Tā Dievs ir devis Bauslību, lai atklātu grēku un parādītu Dieva dusmību. (Rom.4:15) Tādēļ Bauslība ir pārmācība un rīkste jeb, kā Sv. Pāvils saka (Gal.3:24), “mūsu audzinātāja”, bez kuras mūsu miesa nespētu saprast grēku. Tā skolnieks, kuram skolotājs taupa rīkstes, nekad nevar iemācīties mācību, bet paliek neaptēsts bluķis, kas neapjauš pats savu muļķību un nelaimi, ja viņam jāpaliek bez skolotāja soda un pārmācības. Tādēļ grēka atziņa ir nepieciešama visās lietās, – lai gan ar šo atziņu vien vēl nepietiek.

Tāds ir visu sodu un moku mērs un mērķis. Vecāki audzina savus bērnus, lai tie kļūtu dievbijīgi un labotos.

Tā Jāzepa piemērs ir attiecināms uz Kristus valstību. Arī Viņš nosoda, ne tālab lai cilvēkus pazudinātu vai atņemtu tiem mantojumu, bet gan – lai ļaudis varētu paturēt to mantojumu, kuru Viņš izcīnījis ar Savām asinīm.