Apsolītā godība sekos

[Rebeka sacīja:] “Celies, bēdz..” [1.Moz.27:43]

Savā pieredzē mācāmies, ka tādas lietas ir grūtas un kārdinājumu pilnas; nav viegli atstāt tēvu un māti, svētību un mantojumu, lai bēgtu svešumā, kur gaida tikai posts un nabadzība.

Tā arī mēs, kas ticam Dieva vārdam, baznīca, esam saņēmuši visdrošāko apsolījumu, kurā esam aicināti un kristīti, ar kura palīdzību tiekam uzturēti. Mums ir Altāra sakraments un atslēgu amats; tomēr esam kristieši un esam kristīti ne tālab, lai iemantotu šīs zemes valstību; mēs esam kristīti un piedzimuši no jauna ne šai dzīvei, bet mūžīgajai dzīvošanai. Bet kas ar mums notiek?

Arī mums notiek tā, ka tad, kad baznīcai un Dieva draudzei jātiek paaugstinātai, jāieiet godībā un mūžīgā priekā, ko tā gaida Dieva vārdā un cerībā, tieši tad baznīca tiek pakļauta neskaitāmu tirānu un velna vajāšanām. To dažādi nomoka un zaimo arī viltus brāļi, tā ka ir žēl to visu redzēt un dzirdēt. Vai tā ir ieiešana mūžīgā dzīvībā? Jā, drīzāk gan to varētu saukt par iegrūšanu mūžīgā postā.

Ir jāstiprina sirdis, dodoties šajā krusta ceļā. Jo, tā kā mums ir Dieva vārds un apsolījums, tad arī apsolītā godība noteikti sekos; baznīca dzīvo un tiek uzturēta ticībā, kas ir pārliecināta, ka Dievs nevar melot.

Mums vienkārši jāturas pie neredzamā Dieva un ar prieku jāpateicas Viņam par to, ka mums ir Dieva vārds, kurā Viņš mums dod apsolījumu.