Meklējot mīlestību

Uzminiet, kas ir visvairāk apdziedātā, aprakstītā un apjūsmotā tēma populārajā mūzikā? Nav šaubu, tā ir – mīlestība. Atliek tikai ieslēgt radio vai MTV, un ļoti ticams, ka jūs dzirdēsit dziesmu.. par mīlestību. Ko šī mūzika mums stāsta par mīlestību?

Mīlestība ir – skaista un brīnišķīga, traģiska un bezcerīga, grūti atrodama un grūti paturama, tā šodien ir, bet rīt vairs nav, tā ir ērkšķaina un sāpīga, vienlaikus vienkārša un sarežģīta, tā ir spēle, tā ir kā cīņa un karš, mīlestība ir visu ilgu piepildījums.. Vēl mēs uzzinām, ka mīlestība spēj – pārcelt kalnus, padarīt cilvēku par muļķi, sajaukt galvu, padarīt laimīgu, atrisināt visas problēmas un aizvest cilvēku neprātā.. Turklāt mīlestība ir karsta kā uguns, nepieciešama kā skābeklis, šķīsta kā bērns, dziļa kā okeāns utt. Galu galā mīlestība liekas tik pretrunīga, ka, domājot par to, galvā rodas viens vienīgs juceklis. Juceklis – tas ir īstais vārds, kas raksturo šodienas cilvēku attieksmi pret mīlestību.

Domas dalās

Kaut arī mīlestībai ir veltīti tik daudz skaistu vārdu, salīdzinājumu, metaforu un dzeju, cilvēki nav nonākuši pie skaidras domas, kas tā īsti ir. Vieni meklē otru pusīti un drošības sajūtu, otri domā par romantiskām jūtām un spēcīgām emocijām, trešie runā par vienīgo, īsto un mūžīgo mīlestību, ceturtie – par īslaicīgu aizraušanos un seksu, piektie – par visu kopā.

Kā rodas šie priekšstati par mīlestību? Vispirms jau ģimenē no vecāku labākas vai sliktākas priekšzīmes. Tad arī no jau pieminētās populārās mūzikas, filmām un grāmatām. Vēl no draugiem un skolas biedriem. Un visbeidzot, arī no apkārtējās sabiedrības. Diemžēl šodien mums visapkārt ir tik maz stabilu ģimeņu un labu attiecību un tik daudz sliktu piemēru – strīdi un konflikti, laulību šķiršanas, tā sauktā “brīvā” mīlestība jeb kopdzīve bez laulībām, – ka patiesībā tur ir maz laba ko mācīties.

Minēšu tikai vienu, visai ekstrēmu piemēru tam, kā jauni cilvēki meklē mīlestību. Divi vidusskolēni – puisis un meitene. Viņi iepazīstas draugu rīkotā ballītē. Viņi izjūt simpātijas viens pret otru. Jau pēc brīža viņi kopā dejo, sarunājas un iedzer. Pirms nakts ir pagājusi, viņi sev atrod tukšu guļamistabu, aizver durvis un notiek tas, ko viņi nosauktu par mīlestību. Šie divi pusaudži, kuri ir iepazinušies pirms pāris stundām, nu ir iegājuši visdziļākajā un intīmākajā cilvēcisko attiecību sfērā! Un, ja viss notiek pēc parastā scenārija, tad ļoti iespējams, ka pēc šīs nakts viņi vairs nesatiksies viens ar otru.

Briesmīgi, bet to mēdz saukt arī par mīlestību! Vai tiešām šīs pārejošās, gaistošās jūtas, ko divi kaili svešinieki izjūt viens otra apskāvienos, ir tā īstā mīlestība? Protams, ka nav. Tas ir surogāts – kroplīgas, virspusīgas un grēcīgas attiecības. Tas ir ļoti tālu no vārda “mīlestība” patiesās jēgas un ir nožēlojams pārpratums.

Cilvēks ir vientuļa sala

Visu to gan var labi saprast. Jauni cilvēki jūtas vientuļi un izsalkuši pēc attiecībām. Arī filozofi atzīst, ka vēl nekad cilvēks nav juties tik vientuļš kā mūsdienās, tas izmisīgi ilgojas pēc atbrīvošanas no vientulības un uzklausa katru padomu, kas sola palīdzēt. Ikviens taču vēlas piedzīvot īstas jūtas, tāpēc daudzi cenšas izmantot jebkuru iespēju, lai aizbēgtu no savas vientulības un kaut īsos “sakaros” apmierinātu savu izsalkumu.

Tādējādi cilvēks bieži meklē mīlestību tur, kur tā nav atrodama, un uzskata par mīlestību to, kas nemaz nav mīlestība. Šodien mēs dzīvojam traki seksualizētā pasaulē. Seksuāla brīvība tiek propagandēta kā īstenais ceļš uz mīlestību. To mēs redzam filmās, kuras tagad atļaujas rādīt lietas, kas agrāk bija neiedomājamas un apkaunojošas (un tie nav tikai novecojuši aizspriedumi!). To mēs redzam aizvien pieaugošā brīvdomībā dzimumattiecību jomā. Zīmīgi, ka pēc statistikas datiem ārpuslaulības sakari mūsdienu Holivudas filmās tiek rādīti daudz biežāk nekā laulāto attiecības. Turklāt parasti šī laulības pārkāpšana tiek attēlota kā kaut kas labs, skaists, patīkams, vārdu sakot – īsta mīlestība.

Taču labāk neticēsim šai propagandai! Tai gan ir jauka fasāde, un filmās visi, kas seko šai “brīvai” mīlestībai, izskatās laimīgi, bet dzīvē viss ir savādāk. Aiz šīs fasādes ir skarba dzīves īstenība: jauni puiši un jaunas meitenes, kuri dzīvo nožēlojamos sakaros un netiek galā paši ar sevi un savu dzīvi. Tas viss ir lemts neveiksmei tāpēc, ka viņi grēko pret Dieva baušļiem un tam neizbēgami seko sods. Un ne tikai tas, bet arī citas nelaimes – kā nevēlama grūtniecība, venēriskas slimības vai HIV, kas nereti ir sekas izlaidīgam dzīvesveidam. Tāpēc labāk ir septiņreiz padomāt par sekām, pirms padoties šādam dzīves veidam.

Agape

Nav šaubu: cilvēkam ir vajadzīga mīlestība, dzīvojot šai pasaulē. Mēs visi esam radīti, lai mīlētu un tiktu mīlēti. Bet ko nozīmē – mīlēt? Mums ir jāatklāj šis vārds par jaunu un jāmācas saprast, ko Dievs saka par mīlestību. Vispirms – Dievs ir radījis puišus un meitenes, vīriešu un sievietes, un tāpat arī mīlestību viņu starpā. Taču šai mīlestībai Dievs deva arī vietu, kur tā var pilnībā izpausties (seksuaulitāte tai skaitā), proti – laulību. Mīlestība ir tas “dārziņš”, kurā mīlestības jūtas ir jāizkopj un jāaudzē.

Šeit, laulībā, mīlestība savienojas ar mūžīgu uzticību. Kā laulību solījumā līgavai un līgavainim tiek jautāts: “Vai tu no laba prāta un no sirds savu iecerēto pieņem par savu laulāto draugu, vai solies viņu uzticīgi mīlēt un cienīt, vai gribi līdz ar viņu saņemt un panest laimi un nelaimi, prieku un bēdas, kā jums to Dievs piešķirs pēc sava labā prāta, vai arī apsolies viņu nekad neatstāt, nedz no viņa novērsties, nedz šķirties, līdz kamēr pats Dievs jūs šķirs laicīgā nāvē?” Ja viņi apstiprina to ar savu jāvārdu, tad viņi ir doti viens otram mūžīgai mīlestībai. “Ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt,” saka Dieva vārds.

Šī Dieva svētītā mīlestība ir kas vairāk par mainīgām emocijām, iemīlēšanos un seksuālu iekāri. Bībelē šī augstākā mīlestības forma, ko Dievs vēlas redzēt arī mūsu dzīvē, ir apzīmēta ar grieķu vārdu agape. Mīlestība, kas Dievam ir uz mums, grēciniekiem.

Tā ir augstākā un cildenākā mīlestība, kas tiek dāvāta neatkarīgi no tā, vai otrs to ir pelnījis vai nav. Mēs visi esam grēcīgi cilvēki. Savas nepaklausības dēļ mēs neko labu neesam pelnījuši, kā vienīgi Dieva sodu. Bet Viņš mūs tik un tā ir mīlējis (agape) un sūtījis savu vienīgo Dēlu, lai Viņš kļūtu par mūsu Glābēju. Dievs neuzlūkoja mūsu grēkus un dāvāja mums savu nesavtīgo mīlestību.

Tāda ir īsta mīlestība! Mīlētājs, kas uzņēmies laulības saistības, neuzlūko otra cilvēka vainas, trūkumus, sliktos ieradumus un rakstura iezīmes, bet pārvar visas grūtības (bēdas, slimības utt.) šīs mīlestības dēļ. Tā ir apņemšanās mīlēt arī nemīlamo un nepilnīgo, mīlēt pat tad, kad otrs to nav pelnījis. Tik augstus ideālus mums izvirza Dievs.

Iemīlēšanās, aizraušanās, pieķeršanās, savstarpējas simpātijas – tas viss ir labi un jauki, un jaunu cilvēku vidū tas ir neizbēgami. Taču to nevajadzētu sajaukt ar mīlestību šā vārda dziļākajā nozīmē. Dievs mūs aicina neapstāties un nepalikt pie šīm mainīgajām un pārejošajām sajūtām, bet tiekties tālāk – uz šo augstāko, dievišķo mīlestību.