Neatdzimušais cilvēks nespēj lūgt nevienu Tēvreizes lūgumu bez liekuļošanas

Cilvēks lūdz: “Svētīts lai top Tavs Vārds,” lai arī viņam nekad nav rūpējusi Dieva Vārda svētīšana un tas, ko Kristus pavēl, “lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mt.5:16).

Dieva Vārds šādam cilvēkam allaž šķitis nevērtīgs, tas iejaucis to pa vidu visiem dzīves sīkumiem un pat klaji nicinājis ar vieglprātīgiem izsaucieniem: “Mans Dievs! Ak, Jēzus!”, darīdams to tik bezdomīgi, ka, ja arī kāds tam pievērš uzmanību, tas atbild: “Es taču ar to neko nedomāju!”

Atceries, ka glābšanu mums sniedz vienīgi šis dižais un brīnumainais Vārds, kura priekšā eņģeļi un ķerubi aizklāj sejas, kura priekšā dreb visi elles spēki, kura priekšā reiz locīsies visi ceļi debesīs, virs zemes un pazemē! Un šis bijājamais Vārds grēcīgam cilvēkam šķiet tik sīks un nenozīmīgs, ka, to pieminot, viņš uzdrošinās neko ar to nedomāt. Vai saprotat, kāds ir šī cilvēka stāvoklis? Vai tiešām tas drīkst uzrunāt Dievu lūgšanā “svētīts lai top Tavs Vārds”? Vai viņam tas kaut ko nozīmē? Vai gadījumā tā nav atbaidoša Dieva zaimošana un svētuma nievāšana? Dievs neļaus Sevi apsmiet!

Pēc tam cilvēks saka: “Lai nāk Tava valstība.” Kas ir Dieva valstība? Tā ir “taisnība, miers un prieks Svētajā Garā” (Rom.14:17). Šī valstība ienāk cilvēku dvēselēs tad, kad Dievs modina viņus no pašpaļāvīga grēka miega uz Dievam tīkamām skumjām un grēknožēlu, kas izraisa atgriešanos un glābšanu. Dievs samērā bieži cilvēka sirdī vēlas modināt šādu atgriešanos, bet cilvēks to arvien apslāpē, visādi sevi attaisno un dara visu iespējamo, lai dvēselē pretotos Dieva valstībai. Taču tad viņš paceļ skatienu uz Dievu un saka: “Lai nāk Tava valstība!” Ko Kristus domā par šādu lūgšanu? Vai Viņš tādam neatbildēs: “Tu, liekuli, nekad neesi vēlējies saņemt Manu valstību, tomēr tu uzdrošinies šādi lūgt! Vai tā tu ar savu skūpstu nodod Cilvēka Dēlu?”

Tālāk cilvēks lūdz: “Tavs prāts lai notiek!”, kaut arī viņam nekad nav rūpējusi Dieva griba, bet visu dzīvi ar savu gribu tas ir pretojies Dieva gribai. Tas Kungs gan pavēl Savu gribu, taču cilvēks grib panākt savējo un ir nemierā, ja Dieva griba aizkavē viņa gribu. Tomēr cilvēks vēl uzdrošinās lūgt un saka: “Tavs prāts lai notiek!” Ko gan citu Tas Kungs atbildēs, ja ne: “Liekuli, tu visu laiku esi pretojies Manai gribai! Tev nebūs Dievu, Savu Kungu, kārdināt!”

Iespējams, ka mēs spējam iedomāties, ka neatgriezts cilvēks patiesi lūdz Tēvreizes ceturto lūgumu: “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.” Bez šaubām, tā viņam ir pati mīļākā lūgšana, jo šīs lietas viņš prot novērtēt. Tomēr mums atkal ir jājautā, vai šis cilvēks patiesi arī tic un visu labo gaida no Dieva, un ilgojas saņemt no Viņa? Vai viss nav tieši otrādi? Vai nav tā, ka cilvēks allaž paļaujas tikai un vienīgi uz savu roku darbu, savu prātu un veikumu, bez citu cilvēku palīdzības? Tādēļ arī šo lūgumu cilvēks nespēj lūgt no sirds.

Cilvēks gan grib saņemt grēku piedošanu, taču tikai vienu reizi, proti, pirms nāves un tiesas, bet pārējā laikā viņš labi spēj iztikt bez tās vai arī vēlas saņemt grēku piedošanu, vienlaikus neatgriezīgi dzīvojot grēkā un tā klaji zaimojot visvareno Dievu. Jā, tāds spēj dzīvot nesamierināmā naidā ar savu līdzcilvēku un tomēr lūgt: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem,” kas taču ir viena biedinoša lūgšana! Un šādu stāvokli mēs varam novērot arī visos citos Tēvreizes lūgumos.

Visās šajās acīmredzamajās lietās mums jāpamana arī tas, ka dabiskais, t. i., neatdzimušais cilvēks ir tādā stāvoklī, ka nespēj lūgt nevienu Tēvreizes lūgumu bez liekuļošanas, tāpēc viņa lūgšana ir liels grēks un nešķīsta zaimošana Dieva vaiga priekšā. Šī cilvēka sirds nemeklē un nealkst pēc tā, ko tas lūdz ar saviem vārdiem, bet, par spīti visam, cilvēks nāk un Dieva priekšā lūdz! Lūdzu, padomā, kāds tas ir briesmīgs stāvoklis, ka katrs tavs Tēvreizes lūgums var kļūt par vissmagāko grēku!