Brīvās gribas pūles un centieni Dieva priekšā

Ne mazāk spēcīgs zibens spēriens ir arī tas, ka apustulis saka: “..jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Rom.3:23).

Saki, lūdzu, vai gan būtu iespējams izteikties vēl skaidrāk? Parādi kādu, kurš darbojas pēc savas brīvās gribas, un atbildi uz jautājumu: vai viņš ar šīm savām pūlēm un centieniem arī grēko? Ja viņš negrēko, tad kāpēc Pāvils nenorāda viņu kā izņēmumu, bet runā par visiem, bez izšķiršanas? Skaidrs, ka tas, kurš saka “visi”, nevienu neuzskata par izņēmumu – nevienā vietā, nevienā laikā, nevienā darbā, nevienā centienā. Jo, ja tu kādu cilvēku kādos viņa darbos vai centienos gribēsi uzskatīt par izņēmumu, tad ar to pašu būs pasludinājis Pāvilu par maldu mācītāju. Jo arī tas, kurš darbojas un cenšas pēc savas brīvās gribas, tiek ietverts vārdā “visi” un “visiem”. Pāvils nevienu nav saudzējis, bet pavisam brīvi un vispārēji iekļāvis visus grēcinieku skaitā.

Tāpat ir ar vārdiem “visiem trūkst dievišķās godības”. “Dievišķā godība” var tikt saprasta divējādi – aktīvā un pasīvā nozīmē. Tas saistīts ar ebreju valodai raksturīgo izteiksmes veidu, kuru Pāvils bieži izmanto. Aktīvā nozīmē “dievišķā godība” ir Dieva godība mūsu priekšā; pasīvā nozīmē tā ir godība, kas mums tiek dota Dieva priekšā. Man šķiet, ka šis izteikums jāsaprot pasīvā nozīmē, jo “Kristus ticība” latīņu valodā izsaka to ticību, kura ir Kristum, savukārt ebrejiem izteikums “Kristus ticība” ir attiecināms uz to ticību, ar kuru mēs ticam Kristum. Tā arī “Dieva taisnība” latīņu valodā apzīmē taisnību, kura ir Dievam, bet ebreju valodā – to taisnību, kura mums ir no Dieva un Dieva priekšā. Tādēļ vārdus “dievišķā godība” mēs saprotam tā, kā tas ir raksturīgs ebreju valodai, proti, kā godību, kas mums ir no Dieva un Dieva priekšā. Jo ar Dievu un Dieva priekšā lepojas tas, kurš droši zina, ka Dievs ir viņam žēlīgs un uzskata viņu par Savas žēlastības vērtu, tā ka Dievam ir tīkams tas, ko šis cilvēks dara – vai arī Dievs piedod un panes visu, kas Viņam pie šī cilvēka nav tīkams.

Tādēļ, ja brīvās gribas pūles un centieni Dieva priekšā nav grēki, bet kaut kas labs, tad brīvā griba noteikti var lepoties un paļāvīgi sacīt: tas Dievam labi patīk, pret to Dievs ir labvēlīgs, to Viņš labprāt pieņem vai vismaz panes un piedod. Tāda ir ticīgo godība Dieva priekšā – viņi var šādi lepoties un sacīt. Kam šādas godības nav, tie Dieva priekšā drīzāk krīt kaunā.

Taču Pāvils šai vietā atbild brīvajai gribai ar “nē” – tai nepavisam nav šādas godības, nav pamata šādi lepoties. To pierāda arī pieredze. Vari izjautāt visus, kuri pūlas un tiecas ar saviem brīvās gribas spēkiem, un raudzīties, vai atradīsi kaut vienu, kurš nopietni un no sirds varētu sacīt par kādu no šiem saviem centieniem: es zinu, ka Dievam tas patīk! Ja kāds mani pārliecinās, parādīdams tādu piemēru, tad labprāt novēlēšu viņam uzvaras vainagu. Taču es zinu, ka neviens tāds neatradīsies.

Bet, ja brīvajai gribai šādas godības nav, tā ka sirdsapziņa nevar droši paļauties un sacīt: Dievam tas patīk – tad ir skaidrs, ka nekas tāds Viņam nepatīk. Jo, kā cilvēks tic, tā viņam notiek. Viņš netic, ka noteikti ir Dievam tīkams, bet ir nepieciešams tam ticēt, jo tieši tas ir neticības grēks – šaubīties par Dieva labvēlību. Viņš grib, lai ar visdrošāko paļāvību ticam, ka Viņš ir mums žēlīgs. Tā mēs ar viņu pašu sirdsapziņas liecību viņus pārliecinām, ka brīvā griba, kam nav dievišķās godības, pastāvīgi ir vainojama neticības grēkā – līdz ar visiem tās centieniem, pūlēm un spēkiem.

Ko tad nu brīvās gribas aizstāvji sacīs par to, kas lasāms tālāk Pāvila vēstulē: “Bet Dievs Savā žēlastībā tos attaisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū” (Rom.3:24)? Ko nozīmē “bez nopelna”? Un kas ir “Savā žēlastībā”? Kā centieni un nopelni saskan ar dāvāto taisnību, kas tiek dota bez nopelniem? Varbūt viņi šeit sacīs, ka brīvajai gribai tie piedēvē ārkārtīgi maz, nekādā ziņā ne pilnīgus nopelnus. Taču tie ir tukši vārdi. Jo ar brīvās gribas apstiprinājuma palīdzību tiek meklēta vieta cilvēka nopelniem.