Humānisms un Bībele par cilvēku

Svarīgi izvairīties no humānistiskām mācībām, kuras balstās uz pieņēmumu, ka cilvēks pēc dabas ir labs. Šis mācības apgalvo, ka grēks, ja vispār to var tā nosaukt, ir vienkāršs vājums, nekonsekvence, kam nav nekāda sakara ar cilvēka patieso būtību un gribu. Galvenais uzdevums dzīvē ir “izkopt labo mūsos”, “atrast dievišķo dzirksti”, “ilgas pēc mūžīgām vērtībām” utt. Balstoties uz šim atziņām, ir radusies spēcīga reakcija pret kristīgo mācību par cilvēka grēcīgumu.

Daudzi teologi ir mēģinājuši kristietību savienot ar senā un modernā humānisma idejām. Šo centienu raksturīgā iezīme ir izvairīšanās no Bībeles noteiktās valodas par cilvēka grēcīgumu. Viņi cenšas mīkstināt Bībeles izteicienus un saskatīt cilvēkā cietumnieku, kam vajadzīga atbrīvošana no varas, kas viņu tur gūstā, celu cietumnieku, kas ar visu spēku meklē brīvību un kuram Dievs palīdzēs. Teoloģijā un sludināšanā bieži var pamanīt šādus uzsvarus, kaut gan ne vienmēr tie ir tik izteikti. Tomēr katrs, kas sastapies ar šo domāšanas veidu, to viegli pazīs.

Balstoties uz Dieva Vārdu, mēs varam atbildēt, ka cilvēks nav salīdzināms ar cēlu cietumnieku, kas jāatbrīvo, bet gan drīzāk ar notiesātu dumpinieku, kuram tiek piedots, par spīti viņa vainai. Grēks nav tikai vājība vai nepastāvība, bet patiesa sacelšanās pret Dievu. Ja humānisma optimisms būtu pamatots, Dieva Dēlam nebūtu bijis jāmirst par mums.

Varenais salīdzināšanas darbs ir spēcīgākais apliecinājums mūsu ļauno saistību un samaitātības dziļumam. Nekas mazāks par Dieva Dēla nāvi nespēja mūs atbrīvot.

Humānisma ietekme kristietībā noved pie Kristus upura nāves nozīmes vājināšanas. Ja cilvēks ir cēlais cietumnieks, kas jāatbrīvo, Kristus kļūst par paraugu, Dieva patiesās būtības mīlestības atklāsmi, par ceļvedi ārā no tumsas utt. Arī krusta jēga tiek pārprasta, parādot to vienīgi kā Dieva mīlestības apliecinājumu pret mums, un fakts, ka Jēzus mira, uzņemoties mūsu grēkus un līdz ar to arī Dieva dusmas uz sevi, vai nu vispār netiek pieminēts, vai arī spēcīgi notušēts. Tomēr Bībelē Jēzus Kristus parādās kā tas, kas salīdzināja mūs ar Dievu, uzņemoties mūsu grēkus un Dieva dusmas uz sevi. Tas bija nepieciešams tāpēc, ka mēs esam pazuduši grēcinieki bez spējas vai vēlēšanās meklēt un atrast Dievu, jo mūsu sirds nespēj mīlēt Dievu un kalpot Viņam. Šis patiesības ir stingrs arguments pret humānisma idejām.

Otra galējība, no kuras jāvairās, ir kļūda, ko varētu nosaukt par antihumānismu. Lai gan šis uzskats parādās daudzās formās, tas raksturīgs ar “moralizējošu” attieksmi pret cilvēka grēcīgumu. Šī uzskata piekritēji atzīst to, ka cilvēks ir grēcinieks, taču attēlo to kā pēdējo nelieti. Šie ļaudis jauc Dieva skatījumu ar cilvēku vērtējumu.

Šis skaidrības trūkums nenoliedzami bieži vien ir cēlonis daudzu cilvēku noliedzošajai attieksmei pret to, ko viņi dzird baznīcā par cilvēka grēcīgumu. Viņiem rodas iespaids, ka attiecībās ar pasauli un saviem līdzcilvēkiem kristieši uzskata visus cilvēkus par pēdējiem neliešiem.

Bībeles mācībai nav šāds mērķis. Bībele runā par daudziem labiem cilvēkiem, piemēram, žēlsirdīgo samarieti, bagāto jaunekli. (Lk.10; Mk.10) Daudz laba mēs varam atrast pasaulē: mātes mīlestību, jaunības ideālismu, kas izpaužas spējā nest upurus un cīnīties kāda laba mērķa dēļ, rūpes par savu līdzcilvēku labklājību, kā arī daudz citu veidu, kuros izpaužas tuvākmīlestība. Šādus cilvēkus mēs varam atrast visur. Ja tas tā nebūtu, dzīve būtu neiespējama. Kristīgā mācība nenoliedz šo pozitīvo vērtību eksistenci. par cilvēka grēcīgumu

Ir svarīgi pareizi saprast šo jautājumu. Tīri cilvēcīgā līmeni mēs varam atrast daudz laba un cēla sev apkārt (kaut arī sajaukumā ar dažāda veida egoismu). Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka Dieva vērtējumā ar to visu nepietiek. Viņa mērs ir absolūts. “Viņš pats saviem kalpiem neuzticas, un saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu.” (Īj.4:18) Pat vislabākais cilvēks savā spēkā nespēj mīlēt Dievu un tādējādi ir atkritējs, par spīti savam labumam.

Tīri cilvēcīgā līmenī mēs varam runāt par “ticību labajam cilvēkā”, jo tam ir Bībeles pamatojums. Bērnu un jaunatnes audzinātājam ir jātic labajam savos skolniekos. Taču attiecības starp Dievu un cilvēkiem mēs nedrīkstam lietot šādu terminoloģiju. Mērot ar Dieva absolūto mērauklu, visdižākais “svētais” ir pazudis grēcinieks. (Rom.3:23)