Negantās dusmas

“Ēsavs sacīja: “Patiešām, viņa vārds ir Jēkabs, un viņš mani ir divi reizes pievīlis: viņš paņēma manu pirmdzimtību, un tagad viņš paņēmis manu svētību.” Un tas teica: “Vai tev priekš manis nav atlikusies nekāda svētība?”” [1.Moz.27:36]

To, cik tālu Ēsavs ir no šādas patiesas pazemības un grēka atziņas, parāda viņa vārdi, kuros viņš nekaunīgi melo un saka, ka pirmdzimtība piederot viņam, lai gan iepriekš no brīvas gribas ir to noraidījis.

Viņš nesaka: es esmu grēkojis; līdz šim neesmu sajutis, nedz sapratis, ka esmu grēkojis, bet nu es to mācos no Dieva soda un tiesas; nu pienācis laiks, un es atzīstu savu grēku; jo es sajūtu, ka esmu briesmīgi sadusmojis Dievu, pārdodams un nicinādams savu pirmdzimtību. Es negribu būt nenovīdīgs pret savu brāli; es nu sirds novēlu viņam pirmdzimtību un priecājos, ka viņš saņēmis svētību. Esmu grēkojis, un man no sirds žēl – ne tik daudz tādēļ, ka esmu pazaudējis svētību, bet Dieva dusmības dēļ, ko esmu pavērsis pret sevi.

Jā, tā nu Ēsavs tiešām nesaka un nedomā. Viņš pat lepojas ar savu ļaunumu un saka: es esmu taisns, bet mans brālis ir bezdievīgs – viņš ar viltu paņēmis to, kas pieder man, un nu viņam pieder sveša manta. Lai viņam slikti klājas! Tā Ēsavs nolād otra taisnību un joprojām aizstāv savu grēku. Galu galā viņš iedegas negantās dusmās pret savu brāli un nenovēl viņam žēlastību, ko Dievs tam devis un ko viņš pats savas vainas dēļ ir pazaudējis. Turklāt Ēsavs pat draud brāli nonāvēt. Jā, tā gan ir jauka grēknožēla!