Pareizi iesakņojušies

“Lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā.” (Ef.3:17)

Pāvils raksta, ka bieži lūdz Dievu, lai Viņš padarītu efeziešus stiprākus. Viņš vēlējās, lai Kristus mājotu viņu sirdīs ticībā un lai viņi “iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā” (Ef.3:17). Šeit mēs redzam, ka caur mīlestību kristietība kļūst līdzīga kokam, kas kārtīgi iesakņojies, un mājai, kas uzbūvēta uz stabiliem pamatiem. Vai to tiešām vajadzētu attiecināt uz mīlestību? Vai saskaņā ar Svētajiem Rakstiem tikai ticība nav tā, kas padara cilvēku taisnu un svētītu Dieva priekšā? Vai tikai ticība nedod dzīvību, gaismu, mierinājumu un spēku? Vai tad tikai ticība nav tā, kas pareizi iesakņo un nostiprina kristieti?

Tā, protams, ir taisnība, bet Svētie Raksti saka, ka ticība bez darbiem ir mirusi, bez darbiem ticība ir kā glezna, kurā nekas nav redzams. Patiesi, dzīva ticība ir aktīva caur mīlestību. Tāpēc, tāpat kā uguns klātbūtnē ir jūtams siltums un gaisma, tāpat no cilvēka, kura sirdi ir sildījusi ticības saule, plūst mīlestība un labi darbi. Kā koku atpazīst pēc augļiem, tāpat ticību atpazīst mīlestībā. Cilvēks, kurš ir vājš vai kuram trūkst mīlestības, nevar būt stiprs un nelokāms kristietis. Viņš gan var saukt sevi par kristieti, bet kur ir pierādījums, ka viņš ir ticībā? Tāpēc nāves stundā bēdas būs kristietim, kurš lepojās ar ticību, bet neizrādīja neko no mīlestības. Droši vien viņam būs grūti parādīt, ka viņš tiešām sevi ir mierinājis ar Kristu un ka nav šaubījies, jo, lai gan tikai ticība ir noderīga Dieva priekšā, mēs esam parādā savam tuvākajam mīlestību un mums pašiem ir vajadzīga šī mīlestība, lai mēs būtu stipri.

Indivīdam, kurš vēlas kļūt iekšēji stiprs, vienmēr jākļūst dedzīgākam mīlestībā. Viņam arī jāpaplašina savas mīlestības darbu apjoms. Viņš nevar teikt: “Kāds gan tam cilvēkam vai arī tam otram ir sakars ar mani? Tas viens ir svešinieks, bet tas otrs nav manas mīlestības cienīgs.” Attiecībā uz katru cilvēku, kuram vajadzīga tava mīlestība, tev ir jāatceras, ka arī šis cilvēks ir Kristus īpašums, par kuru Dieva Dēls ir izlējis Savas asinis, kurš ir Dieva radīts un aicināts uz mūžīgo dzīvi. Tādējādi, pat ja šis cilvēks ir tavs ienaidnieks, tev viņš ir jāmīl Dieva dēļ gluži kā savu brāli.

Ik kristietim jākļūst šķīstākam un nesavtīgākam savā mīlestībā. Viņš nedrīkst jautāt: “Kas man par to pienāksies?” Viņš nedrīkst darīt labu, cerot saņemt pateicību vai gaidot atalgojumu, vai uzslavu, kas varētu rasties. Viņa kreisā roka nedrīkst zināt, ko dara viņa labā roka. Viņam jāiemācās paciest nepateicību un viņš nedrīkst ļaut savai mīlestībai atdzist nepateicības dēļ. Viņam jāsaglabā mīlestības pilna sirds pret tiem, kas viņu apvaino un kas kaitina viņu, un pat pret tiem, kas izdarījuši kliedzošu ļaunumu, ienīduši viņu vai pat vajājuši.

Kristietim vienmēr jākļūst maigākam, svētākam un dievbijīgākam savā mīlestībā. Viņam jābūt pacietīgam pret sava tuvākā vājībām, grēkiem un trūkumiem. Viņam arī nav jākaunas par vislielāko grēcinieku, bet jāapžēlojas par viņu. Viņam, galvenokārt, jārūpējas par šī otra cilvēka dvēseles glābšanu. Viņam viņš ir jānosoda mīlestības dēļ, pat ja viņš ar to zaudētu viņa labvēlību, pat ja šī mīlestība tiktu interpretēta kā naids un viņš tiktu nicināts un noraidīts kā ļaundaris.

Kristietim ir jāpriecājas par sava tuvākā laimi kā par savējo un jāskumst par tuvākā nelaimi kā par savējo. Kad brālis ir apbēdināts vai īgns, tas sāpina kristieša sirdi. Viņam beidzot ir jāsasniedz stāvoklis, kurā viņš cenšas visu savu dzīvi kalpot savam tuvākajam, būdams gatavs atdot gan to, kas viņam pieder, gan pat dzīvību brāļu labā. Ak, cik gan labi ir būt tādiem kristiešiem! Tad viņi, “ticību turot”, kā teikts mūsu tekstā, ir pareizi iesakņojušies, stipri stāvot mīlestībā.