Pazušanas dziļā nopietnība

“Es tavā vidū atlicināšu pazemīgus un nabadzīgus ļaudis, kas savu cerību liks uz Tā Kunga vārdu.” [Cef.3:12]

Israēls bija Dieva izredzētā tauta, kas to labi apzinājās un ar to lepojās. Taču tās nelaime bija pazušana, jo tauta bija novērsusies no sava Kunga.

Par tautas atkrišanu pravietis Cefanja runāja ļoti spēcīgus vārdus: “Tās pravieši ir vieglprātīgi, neuzticami cilvēki; tās priesteri sagandē svētumu un sagroza Bauslību” [Cef.3:4]. Un tauta ir aizmirsusi To Kungu.

Tomēr, neskatoties uz lielas tautas daļas atkrišanu, Tas Kungs solīja uzturēt mazo uzticamo pulciņu – tos, kam sagrauzts un pazemīgs gars, kā raksta pravietis Jesaja (Jes. 57:15). Bet viņu patvērums bija Tā Kunga vārdā.

Šai senajai vēsturei ir tendence atkārtoties. Atkal un atkal Dieva tauta novēršas no Tā Kunga. Taču allaž paliek septiņi tūkstoši uzticīgo, kas nav locījuši ceļus Baala priekšā [1.Ķēn.19:18].

Arī kristīgās baznīcas vēsturē tā daudzkārt ir noticis. Luters raksta: tie, kas uzdodas par baznīcu, asi vēršas pret visiem, kas garā un patiesībā turas pie Kristus. Kains nemitīgi nogalina Ābelu. Tāda vēl joprojām ir baznīcas atkrišanas vēsture.

Nav nekā jauna zem šīs saules. Arī šodien mēs redzam vēstures atkārtošanos. Baznīcā uzrodas sludinātāji, kas noliedz Jēzus dievišķo ieņemšanu un dzimšanu no jaunavas Marijas un neņem nopietni pazušanas dziļo nopietnību. Diemžēl arī mūsu pašu zemes baznīca, kas tiek saukta par “patiesi evaņģēlisku baznīcu”, savās runās un rakstos bieži vien sludina nekristīgu mācību.

Ar dziļām skumjām sirdī mums tas godīgi jāatzīst un jājautā: ko darīsim?

Mums atliek tikai viens – rast patvērumu mūsu Kunga vārdā. Dieva tautai jāturpina dzīvot kā pazemīgai un necilai tautai, kas sludina Bībeles skaidro vēsti par spīti pasaules un viltus reliģiju protestiem.

Lai Dievs mums palīdz un uztur Savu mazo ganāmo pulciņu! Viņš to ir apsolījis un nekad mūs nepievils.