Kristīgās sadraudzības saites

“Pielūkojiet, brāļi, ka kādā nojums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva, bet pamāciet cits citu katru dienu, kamēr vēl saka “šodien”, lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību.” [Ebr.3:12-13]

Dieva bērnu ceļā uz Debestēva mājām ienaidnieki mēdz likt šķēršļus. Ne velti kristieša dzīve tiek salīdzināta ar Israēla ceļojumu tuksnesī, par ko lasām Mozus grāmatās. Taču pats bīstamākais ienaidnieks mīt paša ticīgā cilvēka sirdī. Šodien lasītie Rakstu vārdi to mums māca un atgādina.

Šie vārdi brīdina no atkrišanas draudiem. Vēstule ebrejiem mums liek atcerēties 4.Mozus grāmatas 14.nodaļā aprakstītos notikumus, kad Israēla bērni stāvēja uz apsolītās zemes robežām, tajā neieejot. Viņi bija pārdomājuši un vairs nevēlējās dzīvot Kānaānas zemē. Savā starpā tie runāja: izraudzīsim sev citu vadoni un atgriezīsimies Ēģiptē! Viņi uzskatīja, ka tā būs labāk.

Kāpēc israēlieši nepildīja savu apņemšanos doties uz Kānaānas zemi, kas saskanēja ar Dieva apsolījumu? Viņi bija zaudējuši drosmi. Grūtības bija pārāk lielas, un ienaidnieki pārāk vareni.

Pēc šādas Israēla atkrišanas Dievs vēl neļāva tautai ieiet apsolītajā zemē un tuksnesī nācās nomirt visiem, kas savā pašgudrībā bija novērsušies no Tā Kunga un Viņa apsolījuma.

Šī epizode skaidri apliecina, ka Dieva tautai nebija tikai ārēji ienaidnieki. Tos pievīla viņu pašu sirdis!

Bībele māca, lai nerīkojamies līdzīgi israēliešiem un neļaujam grēkam mūs pievilt. Būsim piesardzīgi, ka neatkrītam no dzīvā Dieva!

Bībele mūs mudina uzņemties savstarpēju atbildību un ik dienu citam citu uzmundrināt. Šis atgādinājums ir labs un svētīgs, jo savā ceļā uz debesīm mēs neesam vientuļi svētceļnieki. Kā ticīga tauta mēs esam kopīgā ceļā uz vienu mērķi.

Dzīvojot svētīgā brāļu un māsu kopībā, kristiešiem ir jāraugās sev apkārt. Ja redzi vientuļu ticīgo, ņem viņu pie rokas! Un pat ja savā ceļā uz debesīm tu jūties vientuļš, centies uzturēt draudzības saites ar citiem kristiešiem.

Ir brīnišķīgi, ja varam palīdzēt cits citam!